Nezin kādā veidā āzītis pēkšņi bija nokļuvis pašā satiksmes viducī – tas stāvēja krustojuma vidū un satrauca satiksmes dalībniekus ar savu neprognozējamo uzvedību. Autovadītāji steigšus izsauca policiju, taču, kad tā ieradās, āzītis jau bija izdomājis turpmāko rīcības plānu. Viņa nodoms bija nedaudz pastaigāt pa pilsētu, iespējams – uzmest aci Brēmenes muzikantu piemineklim vai citām kultūras vērtībām. Žiglā solī mazais, bārdainais rakaris devās ekskursijā.

Diemžēl policija viņam netika līdzi, lai gan – varēja jau labāk parūpēties par pilsētas viesa drošību! Tikai pēc krietna laika, kad policisti āzīša panākšanā bija iesaistījuši jau vairākas patruļmašīnas, tiem beidzot izdevās raibuli notvert. Taču – viņiem atkal nepaveicās. Pēc āzīša ausī iestiprinātās atpazīšanas zīmes policisti nekādi nespēja atrast viņa saimnieku.

Tad kārtības sargi pieņēma vienīgo pareizo lēmumu – transportēja nekrietno likumpārkāpēju uz cietumu un ielika aiz restēm, uz maizes un ūdens diētas. Par viņu rūpēties tika uzdots kādai no iecirkņa policistēm. Ar to vēl noskrējušos likumsargu atriebībai nebija gana – āzīša aresta akts izcēlās ar treknu piezīmi: „Baigi smirdīgs!”