Hutongas ogļraču ciemats pēdējoreiz uzplaukumu piedzīvoja 1970. gados, pēc tam sākās raktuvju noriets, jo Taivānā akmeņogļu enerģiju aizvietoja elektrība un nafta. Citi ogļraču ciemati tā arī nav atguvušies, bet nedaudzie hutongieši atraduši jaunu peļņas avotu – kaķus.
Apmēram 200 melnu, baltu un raibu minču brīvi klejo pa pamesto ogļraktuvju klinšainajām taciņām, sajūsminot apmeklētājus ar savu izteiksmīgo pozēšanu fotogrāfiem, nebaidīšanos no glāstiem un pat ļaušanos draiskulībām. Pirmie Hutongas tūristi bija tik sajūsmināti par iespējām vērot un uzjautrināt kaķus, ka ziņa par kaķu mīļotāju paradīzi vecajās ogļraktuvēs izplatījās interneta ātrumā.

Ciemata iedzīvotāji ātri aptvēra labumus, ko varētu gūt no šī neplānotā tūrisma objekta, un nekavējās padarīt šo vietu tūristiem vēl pievilcīgāku: tika izvietotas atraktīvas norādes un izgatavoti kaķu suvenīri, no kuriem ejošāki ir mobilo tālruņu piekariņi un naudas maki.
Paši kaķi, protams, ir aprūpēti gan no uztura, gan medicīniskā viedokļa, tajā pašā laikā neierobežojot minču kolonijas dzīvi un vairošanos. Līdz ar to Hutongā ir divreiz vairāk kaķu nekā iedzīvotāju.
Paši kaķi tūristu „invāziju” uztver dažādi: sākot no pilnīgas vienaldzības vai pat nepakļaušanās līdz atsaucīgai un rotaļīgai viesmīlībai. Tādējādi apmeklētāji var aplūkot ne vien visdažādākās kažoka nokrāsas, ar ko daba apveltījusi mājas minčus, bet iepazīt arī viņu rakstura īpašību pilnu gammu.