Kas ir patellas luksācija?
Patellas luksācija (luxating patella) ir stāvoklis, kad patella jeb ceļa kauliņš iziet no normālas pozīcijas, t.i., nobīdās. Patellas luksāciju vēl mēdz apzīmēt kā ceļa kauliņa izmežģījumu. Šī saslimšana ir ļoti izplatīta tieši mazo suņu vidū, kaut gan ir reģistrēta gandrīz visām suņu šķirnēm. Slimība ir iedzimta, bet var parādīties arī traumas dēļ.

Patellas luksāciju iedala: mediālajā – atrodas ceļa locītavas iekšpusē, un laterālajā – atrodas ceļa locītavas ārpusē.  

Smaguma pakāpes

1. pakāpe. Izmežģījumam ir mainīgs raksturs, ceļa kauliņu ir iespējams nobīdīt manuāli (ar rokām), pilnībā iztaisnojot ceļa locītavu. Pēc tam notiek spontāna repozīcija.

2. pakāpe. Izmežģījums parādās bieži, saliecot ceļa locītavu vai manuālās iedarbības rezultātā. Spontāna atgriešanās normālā pozīcijā nenotiek.

3. pakāpe. Noturīgs izmežģījums. Iespējama manuāla ievirzīšana, taču tās rezultātā notiek spontāns atkārtots izmežģījums.

4. pakāpe. Noturīgs izmežģījums, manuāla ievirzīšana nav iespējama.

Slimības simptomi dzīvniekiem ar dažādu smaguma pakāpi atšķiras. Vieglākos patellas luksācijas gadījumos suņiem novēro klibošanu, kuru nomaina normāla gaita. Raksturīga it kā lēkājoša gaita. Suņiem ar smagāku pakāpi slimā kāja var būt saliekta vai pat ielocīta zem vēdera.

Smagākajos gadījumos tiek veikta operācija, taču tā nav garantija tam, ka sunītis pārstās klibot. Pēcoperācijas posms ir ļoti smags, dzīvniekam ir jāpavada nedēļas, pat mēneši šaurā būrī.

Tāpēc ļoti svarīga ir pārbaude, kas palīdz apzināt situāciju mūsu valstī, veikt statistiku un lemt par tālāko rīcību.

Slimības profilakse
Latvijā par šo slimību uzzināja pavisam nesen. No patellas luksācijas īpaši cieš  mazo, punduršķirņu sunīši. Kopš 2007. gada patellas luksācijas pārbaude ir obligāts pasākums Latvijas Kinologiskajā federācijā (LKF) reģistrēto mazo un dekoratīvo šķirņu suņiem, kā arī retrīveriem, amerikāņu un angļu kokerspanieliem, Jorkšīras un Vesthailendas baltajiem terjeriem, mazajiem un punduršpiciem.

Vairumā gadījumu slimību nosaka gēni, taču arī saimnieks var palīdzēt savam dzīvniekam izvairīties no nepatīkamām sekām, ko izraisa patellas luksācija.  

Faktori, kam jāpievērš  uzmanība:

• Svars. Nepieciešams kontrolēt sava četrkājainā drauga svaru. Liekais svars var provocēt kādu traumu, jo aptaukojies dzīvnieks vairs nav tik izveicīgs un veikls;
• Slodze. Izvairoties no lielām fiziskām slodzēm, pārslodzēm. Arī tas var veicināt locītavu traumu rašanos.

Profilaksei ir nozīme, taču dzīvniekiem, kam nav ģenētiskas noslieces uz patellas luksāciju un šī kaite nav iedzimta, pārlieku ierobežot aktivitātes nevajadzētu. Traumu risks šādos gadījumos nav aktuāls jautājums, tāpēc suns var droši draiskoties ar saviem sugasbrāļiem, skriet un lekt pēc sirds patikas.

Patellas luksāciju var diagnosticēt tikai veterinārārsts, tāpēc nevajadzētu steigties ar saviem secinājumiem. Pārbaude nav sāpīga dzīvniekam, procedūras laikā nav nepieciešama anestēzija. Ārsts iztausta ar rokām suņa ceļa locītavu un ceļa kauliņa pozīciju. Smagākos gadījumos varētu būt nepieciešams rentgens.

Precīzi diagnosticēt šo slimību ir iespējams tikai pēc dzīvnieka pilnīgas fiziskas nobriešanas un skeleta noformēšanās. Mazajiem sunīšiem tas ir 6-8 mēnešu vecumā, lielo šķirņu pārstāvjiem tikai 12-14 mēnešos.  

Kuras šķirnes slimo visbiežāk?
Pēc ASV Dzīvnieku Ortopēdiskā fonda OFFA (Orthopedic Foundation for Animals) datiem, pirmās 10 vietas pēc saslimšanas gadījumu skaita ieņem tādu škirņu pārstāvji kā punduršpics, kokerspaniels, čau-čau, Jorkšīras terjers, japāņu hins, šarpejs, bedlingtonterjers, Labradora retrīvers, Tibetas spaniels, Tibetas terjers.

Vismazāk no patellas luksācijas sirgst Flandrijas buvjē, bīgls, beļģu aitusuns, malinuā, Velsas pembrokkorgijs, faraonu suns.  
Taču šos datus nevajadzētu uztvert viennozīmīgi – ASV suņi atšķiras no Eiropā dzīvojošajiem, un, piemēram, mūsu labradoriem patellas luksācija nav problēma.