Amerika un Japāna akceptē
Suņu saimnieki zina, ar kādām blakusparādībām saistīta mīluļa vannošana: spirināšanās pretī un citas protesta izpausmes, šļakatas vairāku metru rādiusā, 3-5 caurcaurēm slapji dvieļi, bēgšana vai panika no žāvēšanas ar fēnu u.c. Pilnīgi pietiekami, lai cilvēces gaišākie prāti sāktu risināt problēmu sev piemītošā manierē – aizvietojot roku darbu ar mašīnu.
Pirmie patenti par suņu dušu, dzīvnieku mazgāšanas un žāvēšanas aparātiem un automātisko suņu mazgājamo mašīnu parādījās laikā no 1975. līdz 1983. gadam. Praksē šie automāti ieviesās tikai pēdējā desmitgadē, un atsevišķās valstīs ir iekarojuši arī mīluļu saimnieku atzinību. Piemēram, Amerikā un Japānā pēdējos gados ir modē nākušas publiskās suņu mazgājamās mašīnas, sagādājot zaudējumus suņu un kaķu smalkajiem spa saloniem.
ASV, Kolorādo štatā, kādā Leikvudas mājas mīluļu pakalpojumu centrā ir pieejama šāda iekārta, kas atgādina rūpniecisko mazgājamo mašīnu. Kad suns tajā ir ievietots, no 37 sprauslām izšļācas ūdens un dabīgi mazgāšanas līdzekļi - tas negribīgajiem mīluļiem ir jāpacieš apmēram četras minūtes. Pēc tam seko 20 minūšu ilgs žāvēšanas process, ko suņi parasti iztur ar lielāku iecietību. Šis „bezroku” pakalpojums izmaksā 15 dolārus, kas, protams, ir vismaz uz pusi lētāk nekā suņu kopšana speciālajās mīluļu frizētavās vai salonos.
Japānā aizvien vairāk cilvēku izmanto mīluļu mazgājamās mašīnas, kas uzstādītas tirdzniecības centros un citās sabiedriskās vietās. Kādā no Tokijas priekšpilsētas zoo lielveikaliem arī ir pieejama iespēja izmazgāt un izžāvēt savu suni tikai par 3.5 mārciņām, kamēr suņu stilista pakalpojumi izmaksā ap 20 mārciņām par mazgāšanu un žāvēšanu vien. Šī veikala īpašnieks Naka Honda uzskata, ka mašīnas izmantošana nav nežēlīga izturēšanās pret dzīvniekiem, lai gan viņa paša Jorkšīras terjeram Bendži bija nepieciešams zināms laiks, lai pierastu šai procedūrai.  Bendži sevišķi ienīdis žāvētāju, bet varējis to paciest, kamēr vien pa mašīnas lodziņu varēja saskatīt saimnieku. Kopumā procedūra ilgst 33 minūtes, un tiek reklamēts, ka tajā izmantots „tīrs, ozonēts” ūdens. Viens no centra darbiniekiem, lai demonstrētu tās drošību, pats ielīda mašīnā un ļāvās nodemonstrēt uz sevi visu mazgāšanas un žāvēšanas ciklu.

Francija un ...Anglija?
2009. gadā Francijā furoru radīja francūzietes Romēnas Džerijas izgudrojums „Dog-o-Matic” – milzu mazgājamā mašīna suņiem. Mazgāšanas cikls tajā ilgst apmēram pusstundu: piecas minūtes pašai mazgāšanai ar ūdeni un šampūnu un 25 minūtes žāvēšanai ar siltu gaisu. Ūdens strūklu stiprums ir ievērojami vājāks nekā tas, ko pielieto cilvēku dušās; un šampūns ir līdzīgs bērnu šampūnam (nekaitē acīm un ausīm), speciāli radīts suņiem un kaķiem. Cena par pakalpojumu varētu būt 20-35 eiro, atkarībā no suņa lieluma. Mašīnā tiek automātiski uzstādīti parametri – suņa izmērs un mazgāšanas cikls, pēc tam tajā ievieto mīluli, aizver lielās, hermētiski noslēgtās durvis un nospiež starta pogu.
Par spīti reklāmas foto, kur nabaga izmērcētais suns cenšas izplēsties caur stiklu ārā, izgudrotāja apgalvo, ka patiesībā suņiem nav izbailes. „Vai vispār kāds ir mazgājis suni, kurš gribētu mazgāties...tas ir gandrīz neiespējami,” uzskata Romēna Džerija. „Šīs kabīnes priekšrocība, salīdzinot ar mazgāšanu ar rokām, ir tā, ka nav cilvēka tiešas iesaistīšanās procesā un suns nomierinās pats par sevi.” Uzņēmēja stāsta, ka redzējusi daudzus suņus, kas mašīnā izturējušies ļoti mierīgi – par pārsteigumu viņu saimniekiem, kas teikuši, ka mazgāt tos ar rokām ir tīrās mokas.
Romēna arī stāsta, ka suņus ļoti reti pārņemot panika mazgājamā mašīnā. Ja tā notiek, suņa īpašnieks var viegli apstādināt procesu un atvērt durvis jebkurā cikla stadijā. Mazgāšanu tad var pabeigt pats saimnieks ar rokām kabīnē, kas iekārtota blakus kā alternatīva. „Pēc apmēram 50 suņu mazgāšanas pirmajās septiņās nedēļās es nesaskatu nekādas problēmas ar suņiem,” apgalvoja mašīnas izgudrotāja.
Šķiet, ka Francijas suņu mazgājamai mašīnai darba pietiks, un Romēna Džerija gatavojas tās ieviest arī Anglijā. Tomēr viņas mājas lapas interneta komentāros dominē negatīvas atsauksmes, kurās suņu mazgājamā mašīna dēvēta par „spīdzināšanas rīku”, tās autore par „nenormālu”, kā arī izteikta cerība, ka patents viņai netiks izsniegts.
Tomēr nevar novērtēt par zemu arī cilvēka dabisko slinkumu – ja viņam piedāvās šādu ērtību, vienmēr atradīsies kāds, kurš to gribēs izmantot, neskatoties pat uz to, ka viņa mīlulim būs jāpacieš „zināmas neērtības”.