Visi raksti

Meklēt

Yana Kay: Iša ir suņu eņģelis!

Nu jau četrus gadus dziedātājas Yanas Kay tuvākā draudzene ir Jorkšīras terjers Iša. Sunītei ir jorkšīriešiem neparasts raksturs, un arī abu attiecības ir īpašas. Yana viņu uztver nopietni – ne kā aksesuāru.

draugiem.lv

TAS PALIEK AIZ KADRA! Sadarbībā ar LTV 1 raidījumu „Ķepa uz sirds” piedāvājam interviju, ko pilnībā nav iespējams parādīt televīzijā ierobežotā laika dēļ.

Raidījums „Ķepa uz sirds” intervēja Yanu Kay 2012. gada janvārī, četrus gadus pēc tam, kad viņai uzdāvināja mazu sunīti uz skatuves - šovā „Zvaigžņu lietus”. Kolēģis un draugs Intars Rešetins bija uzzinājis, cik ļoti dziedātāja skumst pēc sava iepriekšējā sunīša, baltas bolonkas...

LAI VIŅA DZĪVO KĀ ZĀLE!

- Dāvināt citam dzīvnieku, turklāt pēc iepriekšējā mīluļa nāves, - tā nav laba doma, jo tāds lēmums jāpieņem pašam cilvēkam.
- Pēc iepriekšējā suņa nāves - man bija ļoti grūti to pārdzīvot. Pirmā doma man bija: viss, vairs nē, beidzies, nevienu suņuku vairs nepaņemšu. Tomēr bija ļoti ļoti skumji. Esmu pieradusi dzīvot ar suni vienmēr. Iepriekšējais suns nodzīvoja14 gadus kopā ar mani. Kad Išu man uzdāvināja, es biju tik priecīga, tik laimīga! Viņa bija tik maziņa, simpātiska, trīcēja. Es iemīlējos no pirmā acu skatiena!
- Vai viņai jau bija šis vārds?
- Nē, vajadzēja vārdu ar I sākumā. Es pat izsludināju skatītāju konkursu, un veselu mēnesi suņuks bija bez vārda. Bija daudz variantu – Irēna, Ilona, Infiniti! Beigās es pati izdomāju. Ļoti lakoniski, īsi – Iša. Jā, bieži gan man prasa – kā suņuku sauc? Iša. Tad - Aiša?
- Jā, tas ir populārāks vārds! Vai Iša ir populāra?
- Ņemu līdzi visur, uz veikaliem, ciemos pie draugiem – viņi vienmēr prasa: bet Iša būs? Tālajos braucienos es, protams, viņu neņemšu, jo es negribu vienkārši mocīt dzīvnieku. Vispār cilvēki parasti pirmo pamana viņu, es palieku otrā plānā. Sevišķi, ja viņai mugurā košs kombinezons.
- Patīk viņu pucēt?
- Nēēe! Ai, lai viņa dzīvo – kā zāle! Ir kombinezons, divi mētelīši, pāris bantes – pietiek, nekādas īpašas sprādzes vai kaut kādas rotas. Ķemmēt vajadzētu katru dienu, bet nesanāk laika!
- Un veikalos vai kafejnīcās neiebilst, ka ejiet ar suni?
- Kafejnīcās, sevišķi āra, nē, visi priecīgi. Bet dažreiz es brīnos – mūsu lielveikalos, dažādos centros, kad tu ej pa veikalu ar suni, ļoti bieži pienācis klāt sargs un prasa: lūdzu, paņemiet suņuku rokās! Un tas, protams, nav produktu veikalos. Es ļoti bieži braucu uz Eiropu, teiksim, Berlīnē es redzēju saimniekus ar saviem suņiem vispār bez siksnas, viņš iet blakus saimniekiem un arī pa tiem eskalatoriem. Visi ir tik draudzīgi un mierīgi, un neviens nepievērš uzmanību, ka saimnieks ar savu draugu staigā pa veikaliem. Un nav nekādas nozīmes arī suņa izmēram. Attieksme ļoti draudzīga un toleranta, ne kā pie mums.

VIŅA IR MANS DRAUGS, NEVIS AKSESUĀRS

-Par jorkšīru raksturu dzirdētas ne visai glaimojošas atsauksmes – skaļi, kašķīgi utt.
- Visiem suņiem ir dažādi raksturi. Pat lielie suņi var būt ļoti ļoti labsirdīgi un mīļi. Un dažkārt tādi mazie suņi - viņi kož, viņi rej, var būt nikni. Man ir ļoti paveicies, Išai ir īpašs raksturs. Išu es varu nosaukt par tādu suņu eņģeli, jo viņai raksturs ir ļoti labsirdīgs, viņa mīl absolūti visu pasaulē. Un bučoties – viņai patīk šausmīgi bučoties! Mēs esam labsirdīgas sievietes - abas divas! Smaidīgas, dzīvespriecīgas!
- Tā jau var iekulties arī nepatikšanās!
- Ir visādi smieklīgi gadījumi. Nesen bija tā, ka mēs ejam kopā ar viņu un pretī nāk divi jaunieši, un viņiem bija divi lieli suņi - bokseri. Iša viņus ieraudzīja, protams, viņa skrien pretī tiem suņiem un grib iepazīties. Bet pēc tam viņa skatās – ka divi lielie... Un ko viņa izdarīja? Viņa vienkārši tā - hops! - uz muguras, un guļ. Kā nomira! Manis šeit nav! Ir tomēr tiem mazajiem sunīšiem kaut kas tajās smadzenēs!
- Varbūt viņai vajag arī suņu draugu?
- Pieredzējuši saimnieki man stāstīja par šiem suņiem, ka viņiem ir ļoti skumji palikt vienam mājās, viņu drīkst atstāt mājās, teiksim, tikai uz divām stundām. Labāk ņemt viņu līdzi, jo viņi ļoti atkarīgi no cilvēka kompānijas. Man cilvēki iesaka varbūt paņemt otru, arī meitenīti, lai viņi divatā tur dzīvo, spēlējas. Oi, nu divus suņukus, nezinu! Principā viņi ir maziņi, ar viņiem neko īpaši nevajag darīt. Bet nu atbildība uzreiz. Tomēr suns ir suns, ar viņu vajag vismaz pusstundiņu paspēlēties, lai viņa jūt, ka tu esi viņas draugs.
- Vai Iša būs kādreiz mamma?
- Es baidos. Uzzināju, ka maziem suņiem var būt sarežģītas dzemdības.
- Esiet ļoti viņai pieķērusies?
- Reizēm, kad esmu ceļojumā vai strādāju līdz vēlai naktij, vienīgā doma - gribas ātrāk aizbraukt mājās un redzēt viņu. Jo es ilgojos, godīgi, es ilgojos, kad es neredzu viņu ilgi. Viņa ir mans draugs, nevis kaut kāds aksesuārs kā dažiem cilvēkiem. Mēs netaisām karjeru - nestaigājam pa izstādēm. Mēs vienkārši dzīvojam kopā, mīlam viena otru. Pats svarīgākais, ko viņa var man iedot – viņa man katru mirkli atgādina, ka ir mīlestība, par kuru tev neko nevajag iedot pretī. Mīlestība bez nosacījumiem!

Lasi arī: Krists Kalniņš - pirmoreiz patversmē

Izlasi vēl

Vai kaķa „mīcīšanās” ir pieķeršanās izpausme?

Kas īstenībā liek suņiem izskatīties vainīgiem?