Šis būs stāsts ne tikai par to, kā Toto atrada mājas vai es - Toto, bet arī par cilvēku nežēlību.
Katru dienu varam izlasīt par atstātu , pamestu kaķīti vai sunīti. Izmesti, atstāti ... Ir meitenes, kuras nežēlo savu brīvo laiku, palīdz šiem nelaimīgajiem četrkājainīšiem. Atrod, ārstē.
Lasu katru dienu par nežēlībām. Visu žēl. Ieskatoties viņu lūdzošajās actiņās, vēlētos visiem palīdzēt. Tā sākās arī mana  „iepazīšanās” ar Toto.

Izlasīju pat Toto. Balto, mīļo mincīti. Augustā atrasts uz ielas. Actiņa bijusi jāoperē, lai glābtu kaķīti no sāpēm. Tagad stalts puisis. Bet nevienam jau nevajag kaķīti ar tik niecīgu, pavisam neredzamu defektiņu. Izlasīju. Tajā mirklī jau zināju: Toto būs mans. Kaut mājās man jau ir ne viens vien pieklīdis, kādam nevajadzīgs, kaķītis. Mežā atrasts, tikko actiņas atvērušās... Bet vai vēl viens ko mainīs man? Viņam gan.

Tūlīt meklēju, kurš varētu atvest, jo dzīvoju mazpilsētā  – 150 km no Rīgas. Liels bija mans pārsteigums, kad uzzinot, ko man vajag atvest, atbilde bija viena: „Kaķi? No Rīgas?!”
Tā svētdienā devos pēc sava Toto. Pirmais kas notika, bija Toto bailes. Kur atkal atrodas? Viss svešs. Cilvēki sveši. Nakti zem skapja palīda. Šorīt atveru acis – Toto klusi pie gultas vēro mani. Sākām runāties. Sapratāmies. Šodien man seko uz soļa. Grib, lai paglauda. Priecīgs! Arī es jūtos priecīga, jo esmu devusi mājas vienai dzīvībiņai.

Komentāros pie lūguma palīdzēt bieži nākas lasīt - es jau varētu, bet... Šie „bet” jau atradīsies vienmēr. Tad labāk nerakstīt nemaz. Neapbrīnot viņu skaistumu, mīļumu.
Ja patīk un vēlas palīdzēt, ir iespēja to darīt. Un viens kaķītis, kaut varbūt ir jau mājās otrs, netraucēs. Viņš atmaksās dzīvē par jūsu labestību. Īpaši tagad, Ziemassvētku gaidīšanas laikā. Mincītim arī gribas svētkus, cilvēka mīlestību. Tāpat, kā cilvēks nevar dzīvot bez mīlestības - nevienam nevajadzīgs, kaķītim jau tāpat ir. Tas redzams viņu actiņās.

Būsim līdzjūtīgāki! Arī pret nelaimīgajiem četrkājainīšiem. Padomājiet! Jūs nenožēlosiet.