Visi raksti

Meklēt

Rekša akcijas stāsti: Tigro

Runcis bija no tiem mīluļiem, kam liktenis atņēma saimnieci, bet pašu nolēma iemidzināšanai. Tomēr viņš izspruka no nāves par ķepas tiesu un, pārcietis smagu slimību, brīnumainā kārtā pārtapa Krāslavas kundziņā!

draugiem.lv

Tagad viņu sauc par Krāslavas kundziņu. Un kā gan ne, ja visas vēlēšanās tiek izpildītas uz pirmo pieprasījumu. Ja Tigro ledusskapī vairs nevar atrast gaļu, tad jābrauc uz Daugavpili pēc tā labākā kumosiņa. Ja Tigro nakts vidū ir vēlme pārlūkot, kā zāle „elpo”, vai sniega sega ir normāla klājuma, tad saimnieki teciņus vien steidz pie durvīm, un tās tiek plaši atdarītas, lai pēc brīža, kad kundziņam labpatīkas tomēr atgriezties mīkstās cisās, tās vēlreiz atvērtos un runcis peldētos siltā omulībā.
Tigro pieder privātmāja ar plašu dārzu, brīvība, visu vēlmju piepildījums un pāri visam saimnieku rūpes un mīlestība, kas spēj darīt brīnumus.
Taču viss varēja beigties pavisam citādi. Pirms četriem gadiem nomira runča saimniece. Radiem Tigro nevajadzēja, meklēt jaunas mājas negribējās. Tika piespriests nāves sods.

Es pieteicos dot kaķim pagaidu mājas. Kad runcīti man atveda, tas bija pagalam izbijies zvēriņš ar acīm, milzīgām kā apakštasēm, un satrauktu elpu. Pukšķināja kā tāds traktoriņš.Tigro drošības labad apmetās uz dzīvi uz ledusskapja. Mani ieraudzījis, parasti izpildīja dažādus akrobātiskus vingrojumus, centās pieglausties un reižu reizēm drusku iekost, lai, tā teikt, nesaceros par daudz. Starp citu, šo niķi Tigro nav atmetis arī šobaltdien, un saimniekiem jāzina, kurš patiesībā ir saimnieks vai kurš pie kura dzīvo!

Sākām meklēt jaunas mājas, taču atklājās, ka runcītim ir urīnceļu problēmas. Diezgan ilgstoši dakterējāmies, kļuva labāk, taču vetārsti sacīja, ka kaķīti uzpasēt vajadzēs visu mūžu. Uz sludinājumiem par skaisto runci atsaucās patiešām daudz cilvēku, vairāki desmiti, taču, uzzinājuši šo ziņu, nebija gatavi uzņemties rūpes. Kad atrakstīja Ilona, izstāstīju viņai visu. Arī Ilona sāka domāt, paziņas centās viņu atrunāt. Ilona šaubījās un vaicāja: „Ko man darīt?” Atbildēju, ka lēmums tomēr ir viņas pašas ziņā. Kādreiz viņiem bijis kaķītis, ļoti līdzīgs Tigrītim, diemžēl pazudis. Skaistajā strīpainī viņi saskatīja savu Likteni un teica, ka tomēr izlēmuši Tigrīti adoptēt un sola viņam kundziņa cienīgu dzīvi.
Garš bija mūsu ceļš no Rīgas uz Krāslavu. Garš, un reizē priecīgs par kaķīša veiksmi un skumjš par mūsu šķiršanos. Tigro pie manis sabija gandrīz gadu, un šķirties nebija viegli mums abiem.

Šī gada maijā man palaimējās būt Krāslavā. Protams, ka apciemoju Tigro ģimeni. Satikāmies. Tigro man neveltīja daudz uzmanības, jo es esmu viņa pagātne. Viņa šodiena ir viņa mājas un viņa ģimene, kas nu ir līdz brīdim, kad „nāve šķirs”. Taču esmu pārliecināta, ka viņi visi dzīvos ilgi un laimīgi, jo pamatvērtība - Mīlestība - tajā namā dzīvo un arī Tigro par veselību vairs nesūdzas.

Izlasi vēl

Vai kaķa „mīcīšanās” ir pieķeršanās izpausme?

Kas īstenībā liek suņiem izskatīties vainīgiem?