Visi raksti

Meklēt

Rekša akcijas stāsti: Fricis

Kaķēna jaunie saimnieki bija gatavi viņu ņemt – bet viņš lika drusku papūlēties: redzēs, cik ļoti tad jūs mani gribiet! Liekot lietā atjautību un zināmu piepūli, kaķēns bija rokā, un vēlāk izrādījās -apmierinātība ir abpusēja.

draugiem.lv

Fricis mūsu ģimenē dzīvo trīs gadus, bet nonāca pie mums pavisam nejauši. Tas bija novembra vidus – drēgns, naktīs pirmie mīnusi...Te vienu rītu, pošoties uz darbu ( mēs dzīvojam Siguldā, bet strādājam Rīgā, arī dēls mācās Rīgā), verot vaļā durvis, tumsā pamanīju veikli aizskrienam mazu, melnu kunkulīti, īsti nesaprotot, kas tas ir. Kaut ko liku mašīnā, kamēr manējie vēl pa māju rosījās, devos atpakaļ un, otrreiz verot vaļā durvis, atkal ieraudzīju kaut ko aizskrienam. Tad arī sapratām, ka tas ir mazs kaķītis. Baidījāmies, vai viņš nav paskrējis zem mašīnas un ielīdis motora nodalījumā. Taču viņu tur neatradām un steidzāmies uz Rīgu.

Vakarā, pārbraucot mājās, ieraudzījām, ka mūsu mazais draudziņš atkal sēž pie durvīm. Tikko mēs tām tuvojāmies, tā – prom, un taisni iekšā metāla caurulē, kas bija novietota pie mājas sienas. Sapratām, ka ārā naktī viņu nevar atstāt – baidījāmies, ka nosals. Tāpēc likām lietā savu fantāziju, kā mazo kunkulīti iedabūt mājā. Visādi mēģinājām viņu saukt un aicināt, lai lien ārā, bet viņš – nekā! Tikai lūkojās ar savām mazajām apaļajām ačtelēm uz mums.
Tā kā mūsu ģimenē jau dzīvoja viens kaķis, ar cēlu vārdu Leonardo, paņēmām viņa bļodiņu, ielikām tajā barību un novietojām to pie caurules paša gala, domādami tādējādi kaķēnu satvert brīdī, kad viņš nāks ēst pie bļodiņas. Bet ko viņš? Ar savu ķepiņu pasniedzās līdz bļodiņai un to ievilka caurulē iekšā!

Tad vīrs izdomāja, ka jāņem talkā slota   mums tolaik bija tāda, ar daudziem striķiem galā, un lielais plastikāta maiss. Viņš ar slotu mēģinās kaķēnu dzīt uz caurules otru galu, bet pretī jāstāv ar maisu. Tā arī izdarījām – vīrs no viena gala ar slotu, bet es otrā galā  – ar maisu. Un nostrādāja! Es tik jutu, kā kaut kas iekrīt maisā, es veikli   galu ciet un nesu uz istabu. Taču iepriekš savu divgadīgo runci Leonardo ielikām istabā aiz aizvērtām durvīm, jo baidījāmies, ka viņš nenodara mazajam pāri. Kad atvēru maisu un izlaidu nabadziņu laukā, tas, pārbijies, paslēpās aiz puķupoda istabas galējā stūrī. Nezinu kā, bet dēlam tomēr izdevās kaķēnu satvert rokās, pieglauda viņu cieši klāt sev pie krūtīm, teikdams: „Laipni lūgts mūsu ģimenē!”

Un tā Fricis, kuram vārdu speciāli meklējām kalendārā, kļuvis par pilntiesīgu mūsu ģimenes locekli, mūsu mīluli un, starp citu, arī runcis Leonardo viņu ātri vien pieņēma. Šodien nemaz nevarētu iedomāties ikdienu bez mūsu abiem kaķiem – neatkarīgā un garā aristokrātiskā Leonardo un bezgala mīlīgā, uzticamā drauga Fricīša   ar vismīkstākajām no visu runču ķepiņām uz pasaules.

Izlasi vēl

Vai kaķa „mīcīšanās” ir pieķeršanās izpausme?

Kas īstenībā liek suņiem izskatīties vainīgiem?