Visi raksti

Meklēt

Krists Kalniņš - pirmoreiz patversmē

Ilgi mācītājs Krists Kalniņš nespēja apmeklēt dzīvnieku patversmi...Nu viņš dalās iespaidos par savu pirmo viesošanos tur, kas palīdzēs saņemties arī tiem, kam ir līdzīgi pārdzīvojumi.

draugiem.lv

TAS PALIEK AIZ KADRA! Sadarbībā ar LTV 1 raidījumu „Ķepa uz sirds” piedāvājam interviju, ko pilnībā nav iespējams parādīt televīzijā ierobežotā laika dēļ.

Raidījuma „Ķepa uz sirds” aicināts, 2011. gada Ziemassvētkos luterāņu mācītājs Krists Kalniņš ar sievu Lindu un bērniem pirmoreiz kāpa pār dzīvnieku patversmes slieksni.

ATBILDĪBA IR ARĪ NEŅEMT
- Kāds ir pirmais iespaids?
K.- Cik interesanti – es nebiju nekad redzējis tik daudz kaķu kopā! Un kad tu skaties uz katru, tad uzreiz vari pateikt, ka katram ir savs raksturiņš, sava doma.
Vai jums ir bijis mājās kaķis?
K.- Bija, pirms Marija piedzima. Bet viņš mēdza gulēt virsū uz sejas – tad mēs nobijāmies, ka viņš maziņajam var uzgulties un iedevām Lindas vecākiem.
L.- Maniem vecākiem abi kaķi ir ilgdzīvotāji. Viens nodzīvoja 21 gadu – Žanītis, tikko no mums aizgāja. Pūcītei ir jau 16. Pilnīgi istabas kaķi, sevišķi Žanītis. Pūce pāris reizes ir izkritusi un bišķi pastaigājusi.
K. – Bet Žanis bija riktīgi nejauks! Viņš koda savai mīļākajai saimniecei, ik pa laikam, kad kaut kas nepatika, metās viņai kājās un skrāpēja. Arī paijāt nevarēja – varēja dabūt riktīgi!
- Citi mājas mīluļi?
K.- Amerikā mums bija divi truši, te mums bija papagailis, bija arī bruņurupucis. Meita bija tā to bruņurupuci iemīlējusi, ka gribēja ņemt līdzi uz Ameriku. Linda man zvana uz Čikāgu un prasa: „Vai es varu kabatā viņu ielikt? Lidmašīnā taču neviens nepamanīs.”
L.- Faktiski bruņurupuci pārvest ir ļoti sarežģīti, daudz grūtāk nekā suni vai kaķi. Reti, kura aviokompānija atļauj to. Lai pārvestu bruņurupuci, mums būtu bijis jāpērk pilna lidmašīnas biļete plus vēl jāapmaksā viņam viesnīca Londonā. Bruņurupucim! Tas sanāca vairāk par tūkstoti – mēs nevarējām to atļauties. Viņš nebija liels – domāju, ieliks puika bikšu kabatā un izies cauri. Bet Krists mums neatļāva šo eksperimentu.
- Bērni jau ir tie ierosinātāji ņemt dzīvnieciņu, vai ne?
K. – Vienmēr jau tā atbildība ir – ka bērni kaut ko grib un ļoti grib, un tu kā vecāks padodies spiedienam. Un tad pēdējais mums bija papagailis. Nu, ļoti, ļoti gribam papagaili. Saku: kurš viņu baros? Mēs viņu barosim! Kurš tīrīs būri? Mēs tīrīsim! Paiet kaut kāds laiks, un tu esi vienīgais, kas vai nu savus bērnus sauc pie kārtības, saki: kurš tagad tīrīs būri? Vai arī - tu pats to dari.
- Tad tu pats arī tīrīji būri?
K.- Man bija vesels biznesa plāns. Es domāju: noteikti ir vecāki, kuriem arī bērni grib kaut kādu jūrascūciņu vai papagaili. Nu, tagad es ielikšu sludinājumu: ja kāds vecāks grib pārbaudīt savus bērnus, tad mēs viņam iznomājam savu papagaili. Un tad, ja viņi saprot, ka bērni rūpējas par to, tad var pirkt, un ja ne – tad neko. Kāpēc mēs paņēmām papagaili? Jo mums bērni gribēja suni. Es teicu – paskatīsimies, ko jūs ar papagaili darīsiet. Jo es par suni meitai teicu: tajā brīdī, kad man gribēsies sešos no rīta celties un iet ārā – tad mēs par suni domāsim, tāpēc ka es neticu, ka jūs to darīsiet.
- Kas tad beigās notika ar papagaili?!
K.-Papagaili mēs par pieciem latiem pārdevām nākošiem cilvēkiem ar visu būri. Tā tas notiek. Cilvēki līdz galam neapzinās un ņem tos dzīvnieciņus, un pēc tam viņus atstāj. Atbildība ir ne tikai paņemt, bet arī – neņemt, jo tu saproti, ka tu to nevari.
- Tātad suņa jums tā arī nav?
K.-Suņi ir mana mīlestība kopš bērnības. Bet man liekas, ka pilsētā tā vide nemaz nav suņiem draudzīga. Mums bija bērnībā taksītis mājās, un viņam bija ļoti ļoti grūti. Man vienmēr no bērnības ir palicis atmiņā, kā taksītis gulēja pie radiatoriem un ar laiku kļuva aizvien nostalģiskāks un skumjāks... Sunim vajag pļaviņu, kur skriet un iet.

KATRS KAUT KO, MAZLIETIŅ
-Vai mūsu mīluļi nonāks debesīs?
K.- Es jau te jokoju – tas atkarīgs no tā, cik viņš ir čības sagrauzis! Ja mēs ticam, ka Debesu valstība ir vairāk atkarīga no tā, ka Dievs mūs mīl, nevis no tā, ka mēs esam labi vai slikti, tad par suņiem un citiem dzīvniekiem nebūtu jāšaubās, ka viņi tur būs. Kaut gan – par vienu kaķi man ir ļoti lielas aizdomas, ka viņš varētu būt palicis priekšnamā. Tas ir Žanis!
- Kāpēc agrāk nesanāca apmeklēt kādu patversmi?
K.- Man ilgu laiku bija ļoti grūti iedomāties, kā es varētu iet uz bērnu namu... Vienmēr bija tā sajūta, ka tas, ko tu tur redzi – tas mazo cilvēciņu izmisums un lielo cilvēku bezatbildība – ka tas tev iekšēji salauž sirdi. Apmēram pirms gada iekšējā dialogā ar Dievu viņš man teica: „Bet ko tu mēģini tā kā nosargāt sevī?” Vienmēr tā aiziešana vai nu uz patversmi, vai bērnu namu, tevī kaut ko konfrontē. Bet cilvēkam ir jāļaujas tādām konfrontācijām - varbūt ar citu cilvēku bezatbildību vai nemīlestību, vai kādreiz arī vardarbību, jo tajā brīdī, ja mūsu sirds iesāpas – viņa paliek līdzjūtīga. Līdzjūtība mums pasaka priekšā, ko varam izdarīt, arī apzinoties savas robežas - jā, mēs nevaram varbūt uzreiz kādu ņemt un audzināt, bet mēs varam vienkārši kaut ko no sevis iedot.
- Ko katrs varētu darīt patversmes dzīvnieku labā?
K.- Uzzināt, kur jūsu pilsētā ir patversme, aiziet ciemos pie šiem brīnišķīgajiem dzīvnieciņiem un viņiem dāvināt tādu mazu mazu brīdi uzmanības. Vienmēr mēs domājam par cilvēkiem pirmām kārtām, bet arī dzīvnieki - tie ir vistuvākie draugi mums, mēs kaut vai uz brīdi varam viņiem tādu mirkli uzmanības sniegt. Var arī, piemēram, desmit vai divdesmit latus gadā noziedot konkrētam dzīvniekam – tas jau palīdz. Tas risinājums ir, ka katrs kaut ko mazlietiņ.
L. – Vispār šī ir ļoti laba vieta, kur nākt ar bērniem. Ir jauki, ka mēs aizejam uz zoodārzu, mēs apskatāmies dzīvnieciņus un priecājamies, bet šeit tu vari tiešām kaut ko izdarīt priekš viņiem – izvest sunīti pastaigāties vai atvest viņam kādu noderīgu lietu.
- Bet ja cilvēks nejūt tādu vēlmi?
K.- Cilvēka attieksme pret dzīvniekiem, pret dabu mainās, kad viņam pašam iekšēji kaut kas mainās. Tā, man liekas, ir tā Ziemassvētku vēsts, ka Dievs ļauj cilvēkam caur viņa ienākšanu pasaulē paskatīties uz viņa dzīvi, uz to, par ko viņi atbild, no pilnīgi cita redzes punkta. Just atbildību un mīlēt, un dot mīlestību, un rūpēties.

Lasi arī: Yana Kay: Iša ir suņu eņģelis

Izlasi vēl

Vai kaķa „mīcīšanās” ir pieķeršanās izpausme?

Kas īstenībā liek suņiem izskatīties vainīgiem?