Visi raksti

Meklēt

Artūrs Irbe: Rembo, pirenejieši un X suns

Izcilajam hokeja vārtsargam Artūram Irbem pašlaik nav suņa, bet tas nav saistīts ar seno gadījumu, kad viņa suns Rembo saplosīja tā roku. Artūram suņi pēc tam ir bijuši, un viņš ir pārliecināts – būs atkal!

draugiem.lv

Artūrs Irbe patversmē kļuva par Emmas krusttēvu un vēlas palīdzēt atrast tai mājasTAS PALIEK AIZ KADRA! Sadarbībā ar LTV 1 raidījumu „Ķepa uz sirds” piedāvājam interviju, ko pilnībā nav iespējams parādīt televīzijā ierobežotā laika dēļ.

Lai palīdzētu atrast mājas kādam dzīvnieciņam, raidījums „Ķepa uz sirds” kopā ar hokejistu Artūru Irbi devās uz Juglas suņu patversmi 2012. gada janvārī. Suņi vienmēr bijuši viņa mīlestība, un viņi bijuši kopā gan Amerikā, gan vasarās ceļojot uz Latviju. Nesen viņš iekļuvis visu laiku dīvaināko NHL savainojumu topā dēļ tā, ka viņa suns Rembo saplosīja saimnieka roku. Artūrs šo negadījumu pirms astoņpadsmit gadiem atceras ļoti labi.

NEGADĪJUMS AR REMBO
- Kurš bija Jūsu pirmais suns?
- Kamēr es nesasniedzu pilngadību, man suņa nebija. Pirmais bija Rembo - jauktenītis, paņemts no zināmiem cilvēkiem, no lauku mājas. Principā, tas bija paņemts, kad vēl nebiju precējies, draudzene paņēma, pats biju projām uz nometni, atgriežoties viņam bija jau seši mēneši. Izskatījās, ka viņam putnusuns bija asinīs. Kādi 45-50 kg, tāds paliels. Melns ar smuku baltu krūti un baltām ķepiņām, baltu pušķīti astes galā.
- Kāds bija Rembo raksturs?
-Sunītis bija palutināts un pārdzīvojis parvovīrusu, tas dažkārt suņa turpmāko likteni ietekmē. Viņam bija diezgan valdonīgs raksturs. Viņam gribējās ieņemt savu vietu hierarhijā pēc iespējas augstāk. Mums bija domstarpības un bija par to hierarhiju jācīnās. Reizi pa reizei bija manāmas agresijas pazīmes.
 Rembo bija Artūra pirmais suns, kura dēļ viņš pārcieta smagu pieredzi- Kā notika tas negadījums?
- Vienu vakaru, kad trenēju vēdera presi, biju apgūlies uz grīdas, suns bija līdzās, viņš turpat gulēja, aizsnaudies. Es viņam netīšām aizskāru purnu - man liekas, ka viņš vienkārši aizgāja ciet... Nācās iemidzināt, tā man bija liela trauma... Agresīvus suņus turēt ir bīstami jebkurā gadījumā. Vienā vai otrā veidā tas pret saimnieku pašu pagriežas - vai saimnieks cieš, vai nu citi cieš, beigās jau saimnieks ir atbildīgs.
- Tomēr tikāt traumai pāri?
- Suņus vienmēr biju mīlējis, un pēc tam pagāja kāds pusgads, kamēr atguvu iekšējo pārliecību, ka mums var būt labas attiecības ar suņiem. Laiks ir vislabākais dziednieks, tas viennozīmīgi. Galvenais jau nav tas, kas ir noticis, bet kā mēs uz to reaģējam un kā mēs ejam tālāk savā dzīvē. Bailes - tās grauž cilvēku, un es sapratu, ja man tomēr ir tāda mīlestība pret suņiem, tad man ar to ir jātiek galā. Bija labi, ka draugiem bija suņi - zināmi suņi, ar kuriem bija pavisam citas attiecības. Nolēmu: man lieli suņi patīk, es ņemšu vēl lielāku, lai es tiktu ar to galā uz visiem laikiem un pavisam!

LIELIE BALTIE LĀČI
-Jūs izvēlējāties ņemt Pireneju kalnusuņus – kāpēc šo šķirni?

- Es gāju uz specializētiem veikaliem, lasīju literatūru, skatījos suņu sugas, kas varētu būt piemērotas mūsu ģimenei. Nezinu, vai nu tas ir ledus vai sniegs, vai baltā gaišā spalva, vai tas ir pretstats Rembo - grūti pateikt, bet mani uzrunāja tie baltie Pireneju kalnusuņi. Viņiem ir brīnišķīgas īpašības visādā ziņā, viņi ir izcili ģimenes suņi, izņemot to, ka puiši laižas projām, ja durvis ir atvērtas vai sētas vārtiņi vaļā!
Suns – hokejista labākais draugs, vai tu vinnē, vai zaudē!- Kā Amerikā notiek šķirnes kucēna iegāde?
- Mūs uzreiz brīdināja, ka tas nebūs vienkārši. Ja jau saimnieki prasa dokumentus, kā adopcijā, ar noteikumiem, kādai jābūt sētai, kādai platībai, cik plašai mājai, kādai jābūt attieksmei pret suni - to jautājumu bija ļoti daudz, bez tā visa viņi patur tiesības, ja kaut kas nav kārtībā, šos suņus bez atlīdzības vienpersoniski paņemt atpakaļ, un mums šāds līgums ir jāparaksta, - es domāju, ka šie cilvēki par suņiem rūpējas. Mēs aizbraucām uz suņu audzētavu – tur bija vairāki pirenejieši, tai skaitā pirenejiešu mamma, kas gaidīja kucēnus, šī mamma vāca kandidātu sarakstu. Pēc tam bija inspekcija pie mums mājās, tika norādītas lietas, kas jāpilnveido, lai kucēns vispār pie mums varētu ierasties. Tas process ilga apmēram trīs mēnešus. Mēs varējām aizbraukt iepazīties ar kucēniem apmēram 6 nedēļu vecumā; 10-12 nedēļu vecumā kucēnus laiž mājās. Manuprāt, tā bija kā Dieva svētība!
- Trešo pirenejieti Jūs adoptējāt no patversmes?
- Jā, viens no pirenejiešiem bija no glābšanas silītes. Viņš bija apmēram četrus mēnešus vecs, nāca no nelabvēlīgas ģimenes, kur bija daudz kucēnu, kuri bija netīri, slimi un nomocīti. Viņš bija bailīgs un nedrošs līdz ar to. Suņa nedrošība parasti var pārvērsties agresijā, bet es jutos pietiekoši drošs, lai tādu suni varētu ņemt - pēc savas pieredzes ar iepriekšējiem suņiem.
- Vai hokejistam nav sarežģīti turēt lielus suņus?
- Vairāk kā pusei hokejistu bija suņi! Mazliet sarežģīti ceļot tik daudz, pārcelties, mainīt dzīvesvietas ar suni. Mēs ar viņiem ceļojām, tas nebija vienkārši, bet suņi bija ģimenes locekļi un savādāk nevarēja. Katram cilvēkam vispār, iegādājoties suņus, ir noteikti jāiegūst zināms priekšstats par konkrēto suņu sugu - kāds ir viņa vielmaiņas process, ko viņi spēj panest, kas viņiem ir nepieciešams un tamlīdzīgi.
- Ko emocionāli saņēmāt no saviem suņiem?
- Dzīvnieki ir lieliski stresa noņēmēji. Lai vai kādas būtu problēmas, es zināju, ka pie mājas durvīm vai sētas vārtiņiem mani sagaidīs suns, un viņš būs laimīgs - vai man ir veicies vai nav veicies, vai es esmu uzvarējis vai zaudējis.

Pireneju kalnusuņi bija Artūra ģimenes mīluļi AmerikāNEBŪŠU IECIKLĒJIES UZ ŠĶIRNI
-Teicāt, ka ņemsiet suni, tiklīdz būs pietiekami sakārtota sadzīve. Kādu gribiet?

- Es noteikti nebūšu ieciklējies uz šķirni. Man ir savas idejas, kā es saredzu to visu, bet es esmu gandrīz drošs, ka tie būs divi suņi. Vientulībā viņš var sastrādāt visādas nepatikšanas, viņam sirds asiņo, tāpēc sunim ir nepieciešama kompānija, viņu nedrīkst uz ilgāku laiku atstāt vienu. Ja viņiem ir kompānija, viņi nekad nejūtas pamesti. Noteikti, divi suņi ir daudz vērtīgāki nekā viens. Ar dzīvniekiem ir tā, ka tas dzīvnieks, kurš uzrunā – nu, tas ir jāņem. Tā kā mani kucēni uzrunāja un izvēlējās mani, manu ģimeni, nevis mēs vienkārši saciklējāmies tāpēc, ka viņš ir baigi smukiņš. Tas jau ir emocionālais kontakts, kurš jau no sākuma ir jūtams.
- Šķiet, tie tomēr būs atkal liela auguma suņi?
- Tas laikam pieradums, mums kaut kā vairāk saskan. Iekšēji es jūtos tā, ka mazāks suns kļūst vairāk par rotaļlietu. Man ir vēlēšanās, lai suns būtu līdzvērtīgs, lai mūsu attiecības būtu līdzvērtīgākas. Varbūt arī bērnības pieredze. Es uzaugu Teikā, man iznāca pa Pudiķu ielu vienmēr iet garām mājai, kur bija tāds liels lācis - feins suns, viņš nerēja, nebija dusmīgs, vienmēr sasveicinājās ar bērniem, kas uz skolu gāja. Tāds būdīgs draudzības iemiesojums! Acīmredzot tas pirmais iespaids tāds palicis par suņiem, jo man pašam bērnībā suņu nebija. Vēlāk es runāju ar vecākiem, vecāki bija pietiekoši atbildīgi un saprata, ka būtu bijis diezgan sarežģīti mazā dzīvoklī uzturēt suni un trīs mazus bērnus.
- Vai varētu paņemt pieaugušus suņus no patversmes?
- Man ir draugi Amerikā, kas pieaicina savā ģimenē no patversmēm vai ielas suņus. Jāsaka, ka tie, kas ir ņemti no patversmes un jau ar pieredzi, viņi visvairāk pieķeras, tā ir nesaraujama draudzība. To var just, to nevar noslēpt.

Lasi vēl:
Krists Kalniņš - pirmoreiz patversmē

Yana Kay: Iša ir suņu eņģelis

Izlasi vēl

Vai kaķa „mīcīšanās” ir pieķeršanās izpausme?

Kas īstenībā liek suņiem izskatīties vainīgiem?