Melnās žurkas izplata mēri
Gadu simtiem cilvēce ir bijusi saistīta ar divām žurku sugām: brūno žurku (Rattus norvegicus) un melno žurku (Rattus rattus), kas abas cēlušās Āzijā. Žurkas bijušas tīrā sodība cilvēkiem jau izsenis. Šo grauzēju uzbrukumi labības klētīm minēti jau indiešu svētajos rakstos 3000. g.pmē. Abas sugas sadzīvoja cilvēka mājoklī, ieņemot dažādas nišas. Melnās žurkas, kā kokos dzīvojoša suga, izvēlas koka māju salmu vai niedru jumtu pažobeles vai bēniņus. Alās mītošās brūnās žurkas turpretī mīt vēsajos mājas pamatos vai pagrabā.
Melnās žurkas pirmās atceļoja uz Eiropu, pārvietojoties ar tirdzniecības kuģiem no Indijas uz Ēģipti, pēc tam uz Seno Romu un līdzi romiešu leģioniem - līdz pat Anglijai. Melnās žurkas kļuva par Eiropas lāstu, izplatot mēri pa visu kontinentu, kā to bija darījušas arī Āzijā. 14. gs. Melnā nāve - buboņu mēra pandēmija - iznīcināja 30- 60% Eiropas iedzīvotāju. Melnās žurkas bija buboņu mēra baktērijas nēsātājas, bet no žurkām uz cilvēkiem slimību pārnesa inficējušās blusas.

Brūno žurku mistiskā migrācija
Tūkstoš gadus pēc melnajām žurkām Eiropu apsēda arī brūnās „māsas”. Aculiecinieki min brūno žurku masveida ieceļošanu 1727. gadā, kad tās tūkstošiem pārpeldēja Volgu, lielāko Eiropas upi, un devās rietumu virzienā pāri Krievijai. Iespējams, šo migrāciju rosināja zemestrīce, tomēr šis fakts nav vēl noskaidrots. Anglijā brūno žurku ierašanās no austrumiem tika kļūdaini saistīta uz norvēģu kuģiem, tāpēc tās tika nosauktas Rattus norvegicus.
Brūnās žurkas ātri izplatījās pa Eiropu un izspieda melnās žurkas. Tām palīdzēja salmiem apjumto koka māju nomaiņa uz ķieģeļu mājām ar dakstiņu vai skārda jumtiem. (To veicināja Lielais Londonas ugunsgrēks 1666. gadā, kas iznīcināja milzīgu daļu koka apbūves). Melnās žurkas zaudēja savu ierasto jumtu vidi, bet brūno žurku alu rakšanu tas neietekmēja. Brūnās žurkas turklāt bija fiziski pārākas: to svars pārsniedza 400 g (melnajām žurkām līdz 200 g), tās spēja izdzīvot bargos laika apstākļos un pārciest badu.
 
Žurku iznīdēšana - asiņaina izprieca
Brūno žurku uzvaras gājiens kļuva par lielu problēmu Eiropā, sevišķi Viktorijas laikmeta Anglijā, jo viens žurku pāris spēja radīt 15 000 pēcnācējus gadā. Rūdīti žurku ķērāji kļuva par ienesīgu profesiju. Viņi pelnīja naudu ne tikai izķerot žurkas, bet arī atklāja papildus peļņas iespējas, piegādājot žurkas jaunai azartspēlei – žurku nokošanas sacīkstēm.
Tā bija asiņaina izprieca: dučiem žurku tika ielaistas slēgtā arēnā ar niknu terjeru, pēc tam kad tika slēgtas derības, cik žurku suns spēs nokost noteiktā laikā. Čempioni tika noteikti pēc nokosto žurku skaita iespējami īsākā periodā, ņemot vērā suņa svaru. Viena žurka piecās sekundēs tika uzskatīts par gluži apmierinošu un 15 žurkas minūtē par izcilu rādītāju.
Popularitātes viļņa laikā, 1840.-tajos gados, Londonā bija vismaz 70 tādas izpriecu vietas. Kad britu parlaments pieņēma Likumu par cietsirdību pret dzīvniekiem (1835), aizliedzot vēršu, lāču un citu lielu dzīvnieku cīņas, žurku nokošanas sacīkstes netika pat minētas. Pēdējās publiskās žurku nokošanas sacīkstes notika 1912. gadā Lesterā, organizatoram piesprieda naudas sodu un bija jāapsola tiesai, ka tādu izklaidi vairs nerīkos.

Džeks Bleks sāk žurkas lutināt
Tieši vienam no žurku ķeršanas biznesa pārstāvjiem jāpateicas par brūnās žurkas pārvēršanu mājas mīlulī. Džeks Bleks bija tik izcils žurku ķērājs, ka 19. gs. vidū tika pieņemts par karalienes Viktorijas karalisko žurku ķērāju. Viņš gan piegādāja žurkas to nokošanas sacīkstēm, gan arī pats rīkoja savus šovus – mēdza demonstrēt, cik efektīva ir viņa izstrādātā žurku inde. Šim nolūkam viņš trenēja žurkas slēpties aiz krekla un skraidelēt pa tā rokām.
Viņš saudzēja žurkas, kas kļuva par viņa mīlulēm, un žurkas ar retu nokrāsu, kuras vairoja. Tad Bleks šīs pašaudzētās, pieradinātās žurkas ar neparastas krāsas apspalvojumu pārdeva, kā pats izteicās, „labi audzinātām jaunkundzēm turēšanai vāveru būros”. Visizsmalcinātākās galma dāmas turēja žurkas greznos, apzeltītos būros, un pat karalienei Viktorijai bija viena vai divas.
Pakāpeniski Eiropā žurkas tika pieņemtas par mājas mīluli. 1869. gadā franču dzejnieks Šarls Bodlērs nosauca žurkas par “nabadzīgu bērnu rotaļlietu”. 1901. gadā anglietei Mērijai Duglasai izdevās panākt, ka viņas žurkas līdzās baltajām pelītēm var piedalīties Nacionālā Peļu kluba izstādē Anglijā. Viņas žurka kļuva par izstādes uzvarētāju! Pēc Duglasas nāves (1921) dekoratīvās žurkas izgāja no modes. Interese vēlāk atjaunojās un tika nodibināta arī angļu Nacionālā Dekoratīvo žurku biedrība (1976).
Mūsdienās žurkām ir izveidota ne tikai plaša krāsu dažādība, bet arī vairākas šķirnes. Ziņkārīgas, inteliģentas, viegli apmācāmas, sabiedriskas, neizvēlīgas un ģenētiski ļoti līdzīgas cilvēkiem (pat vairāk nekā kaķi vai suņi), žurkas apliecinājušas - tās ir labākas kā kompanjoni nekā kaitnieki!