Ai-ai: viņš izskatās pēc gremlina!
Madagaskaras slaidpirkstainis (Daubentonia madagascariensis) jeb ai-ai, kā to dēvē daudzās valodās, ir viens no pasaulē visretākajiem un dīvainākajiem radījumiem. Šim lemuram piemīt vairākas neparastas īpašības, ieskaitot garu, kaulainu vidējo pirkstu, kas liek iedomāties par ļaunu raganu. Vietējie iedzīvotāji pat mūsdienās krituši senas māņticības varā: cilvēkam, kuram ai-ai parāda savu vidējo pirkstu, ir jāmirst, un viņu var glābt tikai ai-ai nogalināšana. Ja ai-ai parādās ciematā, tā esot nāves vēsts – kādam ciematniekam jāmirst. Vietējie gadsimtiem iznīcinājuši ai-ai kā velnišķīgāko ļaunuma vēstnesi, un te nu ir rezultāts - savvaļā saglabājušies vien daži desmiti šo lemuru, un tie iekļauti pasaules Sarkanajā grāmatā kā Madagaskaras paši apdraudētākie zīdītāji. Ai-ai-ai!
Patiesībā šis pasaulē lielākais nakts primāts (apmēram 40 cm garš ķermenis plus 60 cm gara, kupla aste) Madagaskaras mežos izpilda dzeņa lomu – tieši pateicoties savam kaulainajam vidējam pirkstam. Ar to viņš klauvē pie zariem vai stumbriem mežonīgā ātrumā (8 sitieni sekundē!), lai saklausītu tajās izgrauztas ejas, kurās slēpjas barība: kukaiņi un kūniņas. Kad eja uzieta, ai-ai izgrauž kokā caurumu un ar „raganas” rādītājpirkstu, kas ir teju trīsreiz garāks par pārējiem pirkstiem, izķeksē ārā kārumu. Tādējādi viņi ir vienīgie primāti, kas izmanto eholokāciju!

Jūraszilonis – ronis plus snuķis
Jūrasziloņi (Mirounga) ir roņi ar ziloņa snuķim līdzīgu degunu, kas, cilvēkuprāt, protams, neizdaiļo viņu fizionomiju. Izšķir ziemeļu un dienvidu jūrasziloņus, turklāt dienvidniekiem ir gan apjomīgāki snuķi, gan lielāks svars. Rekords pieder kādam dienvidu jūrasziloņa tēviņam, kurš tika nomedīts 1913. gadā Dienviddžordžijas salā (Atlantijas okeānā) – viņš svēra 5000 kg un bija 6.9 m garš. Ronenes ir krietni mazākas, un, par laimi, viņām nav arī neglītā snuķa.
Taču tēviņi ar saviem atbaidošajiem deguniem ārkārtīgi lepojas, jo tieši pateicoties tiem, viņi var izdot skaņas – skaļus rēcienus -, ar kuru palīdzību iekaro sirdsdāmas labvēlību un aizsargā savas īpašuma tiesības uz viņu un savu teritoriju. Vēl nozīmīgāka snuķu funkcija ir roņa elpošanā – tas darbojas līdzīgi elpošanas aparātam, savos dobumiņos uzsūcot mitrumu, kas rodas, dzīvniekam elpojot.
Varētu padomāt, ka šie ļumīgie milzeņi ir ne vien neglīti, bet arī neveikli, tomēr viņi attīsta pārsteidzošus ātrumus, ja vien vajadzība spiež. Savā īpatnējā skriešanas stilā, ko citādi, kā par gorīšanos, nenosauksi, viņi spēj uzņemt ātrumu līdz pat 8 km/stundā! Tas ir ātrāks temps, nekā vidējais cilvēka skriešanas rādītājs!

Kailās kurmjžurkas izdzīvošanas šovs
Tie, kas bez brīdinājuma ieraudzītu kailo kurmjžurku (Heterocephalus glaber), varētu stipri pārbīties no viņu izskata, jo reti kurš dzīvnieks ir tā apdalīts, kā šis grauzējs. Plikas, slimas žurkas izskats plus kurmja aklums – tas ir viss, ko māte Daba tam piešķīrusi. Neskatoties uz šiem trūkumiem, tam piemīt vairākas unikālas īpašības, par kurām to varētu pat apskaust – piemēram, izdzīvotāju šova dalībnieki.
Kurmjžurkas dzīvo kolonijās pazemes alās, Austrumāfrikā, kur tām nav vajadzības ne pēc labas redzes, ne kurmja kažociņa. Toties tās ir nejutīgas pret sāpēm, skābēm; var paciest lielu ogļskābās gāzes koncentrāciju un izturēt mazā skābekļa daudzumā; iztiek bez ūdens, šķidrumu uzsūcot no augiem. Izrādās, šie kailie radījumi, par spīti saviem smagajiem dzīves apstākļiem, ir ilgdzīvotāji grauzēju vidū, sasniedzot gandrīz 30 gadu vecumu!
Taču pats unikālākais ir kurmjžurku sabiedriskā iekārta, kādu citiem zīdītājiem neatrast – kaut kas līdzīgs ir tikai bitēm, skudrām, termītiem u.tml. kukaiņiem! Kurmjžurkas dzīvo kolonijā, kur visi ir radinieki un kuras vadone ir māte-karaliene, vislielākā kurmjžurka. Viņa pārojas tikai ar diviem trim tēviņiem, savā mūžā dzemdējot simtiem bērnu. Visi pārējie kolonijas locekļi ir strādnieki: mazākie rok tuneļus, auklē bērnus un meklē barību, bet lielākie ir „miesassargi”, kas aizstāv koloniju no čūskām. Kurmjžurku „valoda” ir augstu attīstīta – tajā ir 18 skaņas, kas ir krietni vairāk kā citiem grauzējiem.

Šķiet, pasaules lielākie neglītenīši apstiprina seno likumsakarību: ja tev vienā jomā tiek vairāk atņemts, tad kādā citā – pielikts! Un galu galā skaistums un neglītums patiešām ir subjektīvi jēdzieni.

Lasi arī: TOP 3: pasaulē neglītākās zivis!