Visi raksti

Meklēt

Pice un Pece – mākslinieces guļošie asistenti

Tekstilmākslinieces Ivetas Vecenānes kaķenes ir māte un meita – trīsgadīgā Pice un divgadīgā Peciņa. „Man nepatīk sliņķi, bet kopš mājās ir kaķi, saprotu, no viņiem jāmācās: nedarīt, nestrādāt, atpūsties,” Iveta smej.

draugiem.lv

Ivetas Vecenānes gobelēni, apgleznotais zīds, ar pērlītēm izšūtās rotas ir pazīstamas arī ārpus Latvijas robežām, viņas darbi izstādīti daudzās Eiropas valstīs, taču mazāk pazīstama ir cita viņas nodarbošanās. Iveta raksta bērnu grāmatas. Viņas otrā grāmatiņa ar pašas ilustrācijām un fotogrāfijām „Vectētiņš Antontiņš un mēs” pat tika nominēta Starptautiskajai Jāņa Baltvilka balvai bērnu literatūrā un grāmatu mākslā (pirmā grāmata „Mans vectētiņš Antontiņš” iznāca 1999.).

-    Kāda loma grāmatas tapšanā bija Picei un Peciņai?
-    Viņas man asistē visu laiku. Tikko sāku kaut ko darīt, tā kāda no viņām ir pie darba procesa – viņām jābūt kopā ar mani. Reiz es uz Peciņu biju dusmīga, sabāros, bet pēc tam aizgāju uz pilsētu. Man zvana meitas: „Nāc, mammu, ātrāk mājās, - smird!” Es atskrienu, meklēju, meklēju, tiešām ļoti ilgi meklēju. Tad paskatos uz savām divām manuskripta kaudzēm. Tieši pa vidu viņa bija atstājusi savu zīmogu un uzlikusi vēl papīrus pa virsu, lai neredz!

-    Par ko ir tava grāmata?
-    Es rakstu bērniem par visu, ko „nedrīkst” rakstīt: par lielo mīlas saucienu, par kandžas tecināšanu, par to, kā vectētiņš no policistiem bēga. Un arī par to, kā mūsu vecmāmiņa izjūt dzīvniekus un mīlestību pret viņiem, par dzīvības vērtību: mazā cālīša, mazā kaķīša, mazās cūciņas vērtību.

-    Kā rakstīšana sākās?
-    Vecmāmiņa dzīvoja Latgalē, mēs – Rīgā. Viņa mums rakstīja fantastiskas, garas vēstules: kā viņai tur iet, kā klājas cālīšiem, kā sunīšiem. Visas vēstules iesākās ar vārdiem „Mani mīļie!”. Vecmāmiņas vēstules bija nolasītas pelēkas, saburzītas. Iesākumā es grāmatu tā arī biju iecerējusi – „Vēstules no laukiem”.

-    Tieši vecmāmiņa ir „vainīga”, ka esi tikusi pie savām kaķenēm...
-    Pēc būtības es esmu tāds „suņu cilvēks” un kaķus kā radību diezgan neciešu, un visu dzīvi esmu spirinājusies pret viņiem. Kaķi, manuprāt, māk tikai gulēt... Bet ar Picīti notika tā. Kad mazulītei bija apmēram divas nedēļas, māte viņu pameta. Picīte izauga vecmāmiņas aprūpēta. Vecmāmiņas mīlestība pret Picīti un kaķiem stāv pāri visam, tā ir tik akla, ka kaķis guļ zem galda, uz galda, pie šķīvīša, - taču viņš ir tik mīļš un jauks, ka nedrīkst viņu aizdzīt.
Tā mēs pēc vasaras brīvdienām Latgalē taisījāmies braukt uz Rīgu, un Picīte ierāpās mašīnā. Vienā sekundē es devu atļauju: ja notiek, ja viņa pati iekāpj mašīnā, tad ir jāņem. vecmāmiņa skrēja meklēt kastīti! Pāris minūšu laikā bija gan kaste, gan ēdiens – sak’, tikai ātrāk brauciet prom un nepārdomājiet!
Viena mana draudzene, mākslas zinātniece, kad ieraudzīja Picīti, iesaucās: „Ak, cik viņa skaista! Viņa jau saprata, ka palikt laukos nevar un jābrauc uz pilsētu grozīties...”
Peciņa ir Pices meita, viņa mums tāda bomžu meitene. Abas manas meitas ir sadalījušas kaķus: viens vienai, otrs – otrai.

-    Tavas kaķenes vienmēr ir klāt, kad tu strādā, vai tiešām nekad nekas viņu dēļ nav izgājis greizi?
-    Tieši otrādi! Pateicoties Peciņai, man reiz radās jauna ideja. Viņa izbēra maisiņus ar pērlītēm, tās sajaucās un radās ierosme. Manu kaķu privilēģija ir tāda, ka es viņām ļauju spēlēties ar maniem mākslas darbiem. Viņām patīk skaņa, kas rodas, rotām sitoties pret cietu virsmu – pērlītes skan: tas mincītes rosina uz spēlēšanos. Un pati māksla jau arī ir process, - nevar tā vienkārši izdomāt un iet uz mērķi. Māksla arī ir spēlēšanās: jauns posms un tad atkal jauns posms.
Lielākais kreņķis bija sākumā, kad es audu vai apgleznoju zīdu. Viņas lēca gan uz auduma, gan uz rāmja. Taču pietika man divreiz pateikt „Šik!”, un kopš tā laika viņas vairs tā nedara – zina, ka nedrīkst. Vienīgais niķis, kas vēl palicis, ir gulēšana uz auduma vienā un tajā pašā vietā, kad es aužu gobelēnu. Taču to nevar ļaut, jo tad darbs tiek izgulēts.

Izlasi vēl

Lords Bairons ar savu ņufu ir šmaucis mīļākās