Visi raksti

Meklēt

Lords Bairons ar savu ņufu ir šmaucis mīļākās

Stāsts par angļu dzejnieka lorda Bairona ņūfaundlendieti Botsveinu un tam veltīto pieminekli jau kļuvis leģenda. Nesen veiktās dzejnieka matu cirtu DNS analīzes atklājušas vēl kādu apliecinājumu tam, cik ļoti viņš mīlējis šo suni. Tik ļoti, ka viņa daudzajām pielūdzējām būtu iebildumi!

draugiem.lv

Dīvainā kompānija abatijā
Lords Bairons (1788 – 1824) mīlēja dzīvniekus jau kopš bērna vecuma; vēlāk, lai kurā zemē dižais romantiķis un ceļotājs neapmestos, viņam līdzās vienmēr bija kāds mīlulis. Dzīvnieki bija neatņemama daļa no viņa ekscentriskā tēla, tāpat kā izaicinājums sabiedrībai.
Studiju gados Kembridžā Baironu nokaitināja universitātes noteikumi, kas neļāva studentiem turēt tur suni. Sadumpojies viņš suņa vietā tad ieviesa pieradinātu lāci. Tā kā universitātes statūtos par lāču turēšanu nekas nebija minēts, vadībai nebija tiesību viņam to aizliegt. Pēc studijām Bairons ar savu lāci devās uz mantoto īpašumu - senlaicīgo Ņūstedas abatiju.
Abatijā jauno dzejnieku sagaidīja vēl viens zvērs – „vilkusuns” Laions (angliski – Lauva), kas bija iepriekšēja lorda pieradinātās vilcenes atvase. Kā vēstulē rakstīja Bairons: „Krancis (pa pusei vilks no mātes puses), kas tika man pūrā desmitgadīgam un ļoti ticams, ka apēdīs mani divdesmit gados! Viņš liek uz zoba manu bikšu sēžamvietu un nekad neizrādīs atzinību, kaut es viņam esmu piedāvājis visvisādus kaulus.”
Baironu šī pusmežonīgā kompānija ļoti apmierināja, ko nevarētu teikt par viņa viesiem un māti. Kāds ciemiņš ne bez zināmām šausmām vēlāk atreferēja, ka Bairona mīļākās izklaides ir „rotaļas ar lāci un vilka ķircināšana”. Savukārt dzejnieka paskopā māte šķendējās par Laiona vilka apetīti – šī suņa barošana izmaksāja gandrīz tikpat, cik kalpones gada alga.

Visslavenākais ņufs pasaulē
Taču Bairons visvairāk pieķēries bija sunim Botsveinam (angliski – Bocmanis), kura portrets ir saglabāts abatijā. Dzejnieks suni sauca par ņūfaundlendieti, tomēr mūsdienu suņu eksperti, ņemot vērā viņa ausu un galvas formu un melnbalto spalvu, sliecas tajā saskatīt arī haskija asinis. Savukārt citi to atzīst par lendsīru, ņūfaundlendiešu melnraibo variantu, kas mūsdienās atzīta par atsevišķu šķirni.
Baironam bija divi šādi suņi, otrs, iespējams, bija Tanders (angliski – Pērkons). Abatijā saglabājušās divas stipri saskrambātas misiņa kaklasiksnas, kas cietušas suņu kautiņos ar Bairona lāci. Kāda kalpone atcerējās: „Tanders, kaut lielāks suns, nebija tik drosmīgs, un reti, kad stājās pretim lācim”.
Botsveins bija lielisks peldētājs, tāpat kā viņa klibais saimnieks, kurš kopš skolas laikiem peldēja garas distances. Kāds fermeris stāstīja, ka bieži pie Ņūstedas ezera redzējis, kā dzejnieks „devās uz laivu ar abiem saviem dižciltīgajiem ņūfaundlendiešiem, aizirās līdz ezera vidum un tad, nometis airus, metās ūdenī peldus. Uzticīgie dzīvnieki nekavējoties sekoja, katrs savā pusē ņemot viņu ciet aiz svārku apkakles un velkot uz krastu...” Sliktā laikā peldēšanai bija ierīkots baseins agrākos mūku pagrabos. Bairona mīļākā izklaide: viņš ar visām drēbēm ielēca ūdenī un izlikās slīkstam, bet sunim vajadzēja viņu glābt.
Botsveinam bija ieradums pavadīt pastnieku līdz Mensfīldas pilsētiņai, un reiz viņu tur sakoda traks suns. Trīs gadus vecais ņufs saslima ar trakumsērgu, bet 1808. gadā no trakumsērgas mira gan dzīvnieki, gan cilvēki, jo vakcīna tika izgudrota tikai 19.gs. nogalē. Satriektais Bairons kopa suni kā savu tuvāko, pats ar sūkli, ko turēja kailā rokā, slaucīja putas un siekalas tam no purna. Novembrī dzejnieks rakstīja savam draugam: „Botsveins ir miris! Viņš nobeidzās ar trakumu 10. datumā pēc smagām ciešanām, tomēr saglabājot visu sev piemītošo lēnprātību līdz galam, ne reizi nemēģinot kaut mazākā mērā kādu ievainot savā tuvumā.”

Bairona testaments un matu cirtas
Lai gan tolaik Baironam bija daudz parādu un viņš pat vēlāk bija spiests abatiju pārdot, pēc Botsveina nāves dzejnieks tam pasūtīja iespaidīgu marmora pieminekli. Ar zināmu zemtekstu viņš lika to uzstādīt tieši tajā vietā, kur sagruvušajā mūku baznīcā reiz bija stāvējis altāris. Piemineklī iecirsts veltījums Botsveinam – aizkustinošs suņa dvēseles cildinājums:
„Šīs vietas tuvumā
Atdusas kāda būtne,
Kurai bija skaistums bez iedomības,
Spēks bez uzpūtības,
Drosme bez nežēlības
Un visi cilvēka tikumi bez grēkiem...
Šis cildinājums būtu tukši glaimi,
Ja tas būtu rakstīts virs cilvēka atliekām,
Bet lai to pelnītu saņem
Suns Botsveins,
Dzimis Ņūfaundlendā 1805. gada maijā,
Miris Ņūstedas abatijā 1808. gada 18. novembrī.”
Bairona sēras pēc ņufa nebija rimušas pat pēc trim gadiem, kad viņš nodiktēja savu testamentu. Par spīti juristu iebildumiem, viņš paziņoja vēlmi pēc nāves tikt apglabātam blakus Botsveinam. Tomēr dzejnieka vēlēšanās netika izpildīta, viņu apglabāja netālajā baznīcā. Baironu, kas bija zaudējis ilūzijas par sabiedrību, tas visticamāk nemaz nepārsteigtu. Toties viņš pats arī ir labi atriebies, pamatīgi izjokot savas pielūdzējas. Proti, 2008. gadā atklātībā nonāca fakts, kas paaudzēm glabāts noslēpumā. Izrādās, dzejnieks savām fanēm un mīļākajām, apmaiņā pret viņu matu šķipsnām, bija nosūtījis...melnas suņa spalvas, kas ar lielāko ticamību bija ņemtas no Botsveina sprogainā kažoka. Šo apmānu atklāja tikai paraugiem veiktās DNS analīzes. Pirms vēl radās fotogrāfijas, mīlētājiem bija paradums apmainīties ar matu cirtām. Bairona arhīvā ir vairāk par 100 sieviešu matu šķipsnām - ar tādu pielūdzēju baru viņš varēja vispār palikt bez matiem!

Uzticamāki nekā cilvēki
Pēc Botsveina Baironam bija vēl citi suņi, kam vajadzēja aizpildīt to tukšumu, kas radās, zaudējot uzticamo četrkājaino draugu. Ceļojumā pa Šveici un Itāliju viņa pavadonis bija buldogs Moreto. Kādu laiku dzejnieks uzturējās pie drauga Livorno, kura trokšņaino un nepaklausīgo bērnu bars bija smags pārbaudījums viņa nerviem. Lai turētu tos pa gabalu no savām istabām, Bairons trenēja Moreto stāvēt uz kāpnēm un sagaidīt bērnus ar zobu atņirgšanu un rūkšanu.
Bairona pēdējais ceļojums veda uz Grieķiju cīnīties par tās brīvību; viņu pavadīja Moreto un jauns ņufs Laions, kura sirsnīgā pieķeršanās saimniekam atgādināja Botsveinu. Grieķijā dzejnieka veselība jau bija sagrauta un viņš cieta no depresijas. Draiskošanās ar Laionu bija priecīgākie brīži. Viņš mēdzis daudz sarunāties ar to, lietojot tādas frāzes kā: „Laion, tu esi viens godīgs zellis!”, „Tu esi uzticamāks nekā cilvēki, Laion...” Suns nekad neesot aizgājis gulēt, nepārliecinājies, ka viņa saimnieks ir gultā. Viņa pēdējais pakalpojums bija Bairona iebalzamētā ķermeņa pavadīšana ceļā uz dzimteni.
Suņi Baironam vienmēr bija blakus, bet samērā bezrūpīgajā Itālijas periodā viņš īrētajā villā pat bija savācis eksotisku zvērnīcu no „desmit zirgiem, astoņiem milzīgiem suņiem, trīs pērtiķiem, pieciem kaķiem, ērgļa, vārnas un piekūna”. Kad Baironu tur apciemoja dzejnieks Persijs Šellijs, viņu uz kāpnēm sagaidīja „pieci pāvi, divas pērļu vistas un Ēģiptes dzērve”. Bairons jūsmoja par katru jaunieguvumu: „Esmu dabūjis divus pērtiķus un lapsu – un divus jaunus mastifus – Mutzs ir jau ļoti vecs. Pērtiķi ir apburoši”.
Lēdija Bairona, kas nebija sajūsmā ne par dzīvniekiem, ne savu svešādo vīru, nicīgi atzina: „Iemesls, kāpēc dažiem tirāniskiem raksturiem patīk dzīvnieki un tiem cilvēks, ir tas, ka dzīvnieki nespēj saprātīgi domāt un nevar nosodīt sava saimnieka ļaunumu”. Viņa nesaskatīja, ka dzīvnieku vienkāršā pieķeršanās Baironam aizvietoja mīlestību, kuras pietrūka cilvēciskajās attiecībās.