Nopirkts Londonas luksus veikalā
Tas notika trakajos 60.-tajos gados, kad, šķiet, viss uz pasaules bija iespējams. 1969. gadā slavenajā Londonas luksus preču veikalā „Harrods” bija „eksotisko dzīvnieku” nodaļa. Kāda jauna dāma bija tur pabijusi un dižmanīgi paziņojusi, ka viņai vajadzīgs kamielis. Veikala direktors uz to reaģējis ļoti aukstasinīgi: „Vienkupra vai divkupru?” Dāmas draugiem – Eisam Bergam un Džonam Rendelam – tā likusies labākā asprātība, kas dzirdēta, tāpēc tie devušies šo vietu apskatīt. „Un tur, šaurā krātiņā, bija burvīgs, mazs lauvēns,” savā atmiņu grāmatā raksta Rendels. „Mēs bijām šokēti. Saskatījāmies un nospriedām, ka kaut kas ir jādara šajā lietā”.
Izrādījās, ka „Harrods” dedzīgi vēlas atbrīvoties no lauvēna, kuru kāds ar melnā humora izjūtu bija nosaucis par Kristiānu (angliski tas nozīmētu arī „kristietis”). Kristiāns kādu nakti bija izmucis no sava krātiņa un ielavījies kaimiņu paklāju nodaļā, kur bija krietni izklaidējies ar kažokādas paklājiem, kas kādreiz bija bijuši kazas. Lielveikals lauvēnu bija iegādājies no Ilfrekūmas zoodārza (Devonšīras grāfistē) un bija laimīgs to pārdot par 250 ginejām. Mūsdienās šķiet neiedomājami, ka veikals varētu tik brīvi piedāvāt pārdošanā eksotiskos dzīvniekus, – ka neviens dzīvnieku tiesību aizstāvis vai valsts iestāde to nekontrolē. Taču bītlu ziedu laikos par ko tādu neviens neiedomājās.

Urbānā lauvas dzīvesveids
Tā sākās Kristiāna pilsētnieka dzīve ar diviem lieliskiem draugiem. Viņam tika ierādīti pašam savi apartamenti (un ļoti liela tualetes kaste, ko viņš arī godprātīgi lietoja) kāda mēbeļu veikala pagrabstāvā. „Viņam bija brīnišķīga muskusa smarža, ļoti labi sajūtama,” atceras Rendels. „Bet viņš bija tīrs”.
Veselu gadu lauvēns bija daļa no Londonas sabiedriskās dzīves un abu garmataino puišu izklaidēm: kopā ar viņiem tas vizinājās pa ielām dārgā bentlijā, metās pusdienot vietējā restorānā, pat pozēja modes reklāmai. Tuvējās kapelas vikārs atļāva Kristiānam ik dienas izskrieties pa baznīcai piederošo teritoriju, tur viņš varēja no sirds – lauviski - izrēkties un spēlēt futbolu ar abiem draugiem. Reiz Kristiāns bija paņemts līdzi piknikā uz jūrmalu. Viņš negribīgi pamērcējis ūdenī pirkstgalus un ar nepārprotamu nodrebināšanos demonstrējis, ka ūdens ir par aukstu. Galu galā viņš gan tika pierunāts papeldēt.
„Ar viņu bija, ko noņemties,” raksta Rendels, piezīmēdams, ka lauvēnu pieskatījuši gan abi draugi, gan viņu draudzenes. „Viņš arī daudz apēda, četras maltītes dienā plus uztura bagātinātāji, kas kopā izmaksāja ap 30 mārciņām nedēļā – tolaik lielu naudu”. Taču visi lauvēnu ļoti mīlēja. „Viņam bija ļoti laba humora izjūta,” apgalvo Rendels. „Reizēm, kad cilvēki uz viņu blenza caur mašīnas aizmugurējo logu, viņš pilnībā sastinga, un tad – kad viņi jau bija nolēmuši, ka tā ir mīkstā rotaļlieta, - viņš ļoti lēni pagrieza galvu un viņus pārbiedēja”.
Kristiāns bija ļoti labi audzināts un nekad nevienu nesavainoja, tomēr sāka izpausties viņa „lauvas spēks”. Gada laikā viņa svars no 16 kg pieauga līdz 84 kg. Viņam arī izauga krēpes, kas piešķīra pabaismīgu izskatu. Kļuva acīmredzami, ka viņš nevarēs palikt uz visiem laikiem kopā ar saviem jaunajiem īpašniekiem.

Dzimis brīvībai
Tolaik parādījās filma „Lauvas ir brīvi”, kas bija turpinājums filmai „Dzimusi brīvībai” (1966) – scenārijs balstījās patiesā stāstā par savvaļas dzīvnieku aizstāvjiem Džoju un Džordžu Ādamsoniem, kas bija Kenijā uzaudzinājuši un palaiduši brīvībā lauveni Elsu. Puišiem bija skaidrs: Kristiānam tas būs labākais risinājums.
Džordžu Ādamsonu aizrāva iespēja ievadīt Āfrikas savvaļā Londonas lauvu, taču viņš brīdināja jaunekļus: „Jums jābūt gataviem, ka tas var neizdoties. Elsa bija dzimusi Āfrikā un pazina to. Darīt to ar Anglijā dzimušu lauvu, kura vecāki arī ir uzauguši nebrīvē, ir pavisam cita lieta”. Un tā drīz Ādamsons sagaidīja matiem un spalvām bagātu puišu trijotni: garmatainos draugus garspalvainos kažokos un gadu veco lauvu, kuram Anglijas ziemā arī bija uzaudzis biezs kažoks. „Domāju, Džordžs Ādamsons bija diezgan šokēts, kad satika mūs,” uzjautrinās Rendels.
Pa ceļam uz Kristiāna jaunajām mājām, Āfrikas savvaļā, tālu prom no visa, Rendels lūdza Ādamsonu apturēt mašīnu: „Kristiānam vajag uz tualeti”. Lielais Lauvu vīrs, kā viņu dēvēja vietējie, nepacietīgi iebilda: ja lauva aizbēgs, viņi nemūžam to vairs nedabūs rokā. Tomēr apturēja. Tā Kristiāns spēra pirmos soļus uz karstās, putekļainās Āfrikas zemes, kas viņam šķita pavisam neomulīga. Nokārtojies viņš pēc Rendela aicinājuma ielēca atpakaļ mašīnā. Ādamsons pagriezās atpakaļ un teica: „Tas nu ir izcili. Variet mani saukt par Džordžu”.
Kristiānam vispirms nācās iepazīt un iemācīties pakļauties citam lauvam – pēc subordinācijas, kas normāli pastāv lauvu baros. Kad abi sadraudzējās, viņu kompānijai pievienoja arī lauveni; tad visi sāka klejot pa krūmājiem. Lauvene kā vidutājs pa vidu, un Ādamsons ar šauteni neparedzētiem gadījumiem nopakaļus. Lēnām, tomēr Kristiāna iedzīvošanās savvaļā progresēja.

Pēdējā tikšanās un atvadas
Džons Rendels un Eiss Bergs pārsvarā sekoja līdzi Kristiāna piedzīvojumiem no tālienes. Galu galā 1974. gadā, četrus gadus pēc abu mīluļa ierašanās Āfrikā, Ādamsons ziņoja: Kristiāns ir sava bara vadonis, viņam ir piedzimuši lauvēni, viņi aizvien retāk atgriežas nometnē un visticamāk drīz pavisam aizies savvaļā.
Šis bija saldsērīgs moments abu draugu dzīvē, un viņi nolēma pēdējoreiz doties uz Keniju, lai atvadītos no sava lauvas. Kristiāns tolaik nometnē nebija rādījies jau 9 mēnešus, tāpēc bija maz cerību viņu satikt. Kad viņi ieradās pie Ādamsona, tas teica: „Kristiāns atnāca pagājušā naktī. Viņš ir šeit ar savām lauvenēm un lauvēniem. Viņš apmeties ārpus nometnes uz savas iemīļotās klints. Viņš gaida jūs”. Vēl vienu reizi bija pierādījusies mistiskā lauvu telepātija, ko Džoja un Džordžs bija jau agrāk atklājuši.  
Par laimi abu puišu tikšanās ar Kristiānu ir nofilmēta, un nav detaļās jāapraksta, kā lauva sākumā vilcinās, pēc tam atpazīst draugus un metas apskaut, liekot ķepas uz pleciem – kā to darīja bērnībā. „Visi raudāja. Mēs raudājām, Džordžs raudāja, pat lauva bija tuvu asarām,” atceras Rendels. Tad visi „veči” devās uz nometni, atstājot lauvenes neapmierinātas. „Atkalsatikšanās ballīte turpinājās visu nakti, līdz rītam. Atstājis savus spēkus zaudējušos kompanjonus, lai tie ietu gulēt, Kristiāns atgriezās pie sava bara. Mēs noskatījāmies, kā viņš atgriežas pie abām lauvenēm, kuras nebija laimīgas par savu vīru, kas smirdēja pēc nikotīna, viskija un cilvēkiem. Viņš tikai iebelza abām ar savu ķepu, tad nolikās gulēt.”
Un tā bija pēdējā reize, kad kāds viņu redzēja.