Viena no četriem nelaimes brāļiem
Tas bija pirms diviem gadiem, kad dēla studiju biedrs Pēteris Kukors atbrauca no Rīgas paciemoties un pastāstīja par savu jauno suni. Visu ziemu brīvdienās viņš bija braukājis uz mazdārziņu Sarkandaugavā, kur bomžu izdemolētā mājiņā uz dzīvi apmetušies pāris bezsaimnieka suņi, un barojis tos. Tad kucītei piedzimuši četri skaisti kucēni - trīs normāli, bet ceturtais akls. Veselos paņēmuši dārza kaimiņi, bet aklo atstājuši bojāejai.
Pēteris neredzīgo kucēnu pārnesis mājās un sācis saukt par Sunīti. Kucēnam labā acs bija gandrīz aizaugusi, tās vietā šaura strīpiņa, bet kreisā acs - bojāta un sarkana. Pētera vienistabas dzīvoklī Sunīte ātri iegaumējusi visas mēbeles un brīvi pārvietojās, naktī gulēja saimniekam pie kājām un to sargāja. Izdzirdot troksni, rēja un uztraucās, vai nenāk svešinieks. Savukārt Pēteri no darba sagaidīja vētraini: metās tam pretī pa koridoru un reti kļūdījās, un ja kļūdījās,tad to iegaumējusi un vairs neatkārtojusi. Sunīte bija ļoti mīļa ar saimnieku: tinās gar kājām, laizīja rokas, izrādot mīlestību un lielu prieku.
Reiz Pēteris kucēnu iznesis ārā un nolicis zemē, lai iemācītu staigāt pa pagalmu, bet viņa nav spērusi ne soli, gulējusi pie zemes un raudājusi, jo apkārtne viņai nepazīstama. Nabaga aklais kucēns bija pilnīgi atkarīgs no cilvēka.

Vai Sunīte varētu redzēt?
Pēteris jau mazotnē vairākkārt Sunīti rādījis vetārstiem, tā izmeklēta un izmērīts acu spiediens. Aizauguma vietā nekā nav, bet bojātās acs vietā konstatēts neliels acs spiediens. Vetārsts pieņēma, ka Sunītei bojātās acs vietā varētu būt saglabājies acs ābols un redzes nervs, un piedāvāja nelielu operāciju, lai to noskaidrotu.
Pēteris ļoti sapriecājās, ka operācija varētu palīdzēt Sunītei atgūt redzi, kaut daļēji. Ķirurģiskā procedūra tika veikta, taču cerētais acs ābols netika atrasts. Tomēr, kad acs vietai uzspīdina ar kabatas lukturīti, Sunītei tas nepatīk, jo viņa purina galvu. Tātad viņai ir saglabājies acs nervs, ar ko viņa jūt spilgtu gaismu.
Ārsts paskaidroja: lai Sunīte atgūtu redzi šajā acī, vajadzīgs donors - kāda bojā ejoša suņa acs ābols ar redzokli, ko transplantētu Sunītei. Operācija maksātu vairākus tūkstošus latu, un jautājums vēl, vai Latvijā ir tādi veterinārie speciālisti, kas veiktu acs pārstādīšanu.

Oke ar Pēteri ir nešķirami
Tagad mazā Sunīte ir izaugusi par lielu un skaistu suni, kam spalva gaiši pelēka ar melnu – var redzēt, ka viņas senčos bijis vācu aitusuns. Pēteris Kukors, kas bija svešvalodu pasniedzējs, bet tagad strādā par pastnieku, savu mīluli nosauca par Oki. (Ocche itāļu valodā nozīmē „acs”.)
Okes mīļums un gudrība nav aprakstāma, kaut nekādā suņu skolā viņa nav mācījusies. Sākumā viņa ļoti baidījās no āra un augstuma, nespēja iet pa kāpnēm. Pamazām un pacietīgi Pēteris viņu iemācīja staigāt blakus, pie kājas, pa pagalmu, un pēc tam pavadā uz ielas. Reiz viņa tika atstāta vasarnīcas dārzā uz brīdi, kamēr Pēteris aizgāja uz veikalu; pa to laiku viņa pazuda. Pēteris viņu atrada tikai otrā dienā, grāvī nosmērējušos ar dubļiem un izmisušu. No prieka viņa laizīja saimniekam rokas un raudāja.
Tagad Oke katru dienu iet līdzi Pēterim uz darbu, pacietīgi sēž pie katra nama un gaida, kamēr saimnieks iznēsā pastu. Pa ielām iet lielākoties bez pavadas, droši un nekļūdīgi, vairāk Pēterim pa priekšu, bet uz braucamās ielas daļas un zālājiem nedodas. Viņa atceras visas ielas un mājas, pa kurām tiek iznēsāts pasts. Oke pārvarējusi arī bailes no augstuma - brauc ar liftu uz ceturto stāvu un, kā no lifta ārā, tā, priecīgi ieriedamās, nekļūdīgi metas tieši pie sava dzīvokļa durvīm. Viņa iemācījusies arī kāpt pa kāpnēm, tikai vilcienā nemāk iekāpt, bet to taču arī ne visi redzīgie suņi dara!
Oke ļoti labi atpazīst kaimiņus un draugus, bet pret svešiem ir piesardzīga. Reiz Pēteris bija viņu piesējis pie laternas staba, kamēr pašam vajadzēja ieiet kādā ēkā. Sveša sieviete bija Okei nolikusi garšīgu smalkmaizīti, taču sunīte to neaizskāra – jo sievieti viņa nepazina. Tiesa, Oke atļauj sevi glāstīt, nekož un nerej, jo nemaz nav agresīva. Viņas sargsuņa instinkts ir modrs tikai tad, kad naktī kāds staigā aiz durvīm.
Tā nu Oke ik rītu pamodina Pēteri, lai tas nenokavē darbu, un tad viņi dodas iznēsāt pastu. Okei ir vēl kāds labprātīgs pienākums – viņa pavada Pētera deviņdesmit gadus veco mammu vakara pastaigā pa parku, neļaujot nomaldīties un atvedot atpakaļ mājās.
Tāds ir stāsts par šo ļoti mīlēto cilvēka draugu, kurš nekad nav redzējis acīm pasauli, kurā dzīvo. Tomēr viņš darbojas un priecājas gan par saimnieku, gan par dabu un citām, tumsā tītām, pasaules lietām.