Nūnenas drūmais skaistums
1883. gada nogalē trīsdesmitgadīgais Vinsents van Gogs (1853-1890) pārcēlās dzīvot pie saviem vecākiem, kuri tolaik mita Nūnenā – nelielā Nīderlandes pilsētiņā, kas atrodas Ziemeļu Brabantes apgabalā. Šeit viņš pavadīja pāris gadus ražīgi strādājot. Mākslas eksperti šo laiku viņa daiļradē dēvē par „drūmo periodu”, jo darbos izmantota ļoti tumšu, zemes toņu palete. Turklāt 1885. gada martā nomira viņa tēvs, protestantu draudzes mācītājs, ko viņš ļoti pārdzīvoja.
Van Gogs tolaik uzskatīja, ka nav nekā saistošāka par vietējiem zemniekiem, kuriem visa dzīve griezās ap kartupeļiem. Viņš pat gleznoja tos līdzīgus kartupeļiem, radot asociāciju ar šo zemes bumbuļu raupjo, tumšo mizu un druknajām formām. Savukārt zemnieku mājas māksliniekam atgādināja putnu ligzdas. Un tad vienā brīdī viņu pārņēma reāla putnu ligzdu kolekcionēšanas mānija.

Uzpērk par 10 centiem gabalā
Pēc van Goga drauga Antona Kersemeikera teiktā, 1885. gadā mākslinieka studijā bija savākta „ne mazāk kā 30 dažādu putnu ligzdu” kolekcija. Viņš tās bija savācis pats, klejodams pa apkārtni, vai arī iegādājies no vietējo zemnieku puikām. Par katru ligzdu viņš zēniem maksāja 10 centus, bet dažas neparastākās, kā piemēram, paceplīšu lodveida ligzdas ar ieejas caurumu sānos, viņam izmaksāja pat dārgāk.
1885. gada jūnijā van Gogs raksta vēstulē savam jaunākajam brālim Teo uz Parīzi, ka svētdienā devies garā ekskursijā ar kādu zemnieku zēnu, lai iegūtu kādu paceplīša ligzdu. „Mēs atradām 6; neapšaubāmi, tā bija vieta, ko Bodmērs (Karls Bodmērs – šveiciešu mākslinieks, naturālists – Red.) dievinātu. Un no tām visām jaunie putni jau bija izlidojuši, tā kā tās varēja paņemt bez pārāk lieliem sirdsapziņas pārmetumiem. Tās ir tik īstas; man ir arī dažas citas lieliskas ligzdas,” sajūsminājās van Gogs.
Taču arī sirdsapziņas ēdas nebūtu šķērslis, ja van Gogam vajadzētu kādu ligzdu savam iecerētajam darbam. Māksla bija pāri visam. Spilgts šīs viņa attieksmes apliecinājums ir mūža nogalē tapušais darbs „Milzu pāvacis” (1889). Laikā, kad viņš atradās psihiatriskajā klīnikā, viņš bija dārzā noķēris šo lielo, krāšņo naktstauriņu un uzgleznojis. Vēlāk viņš atzinās: lai varētu kārtīgi izpētīt tauriņu, viņām nācās to nomušīt.

Klusās dabas ar ligzdām
1885. gada rudens sākumā van Gogs uzgleznoja piecas klusās dabas ar divām, trim vai piecām putnu ligzdām. „Esmu tagad aizņemts ar savu putnu ligzdu kluso dabu gleznošanu, četras gleznas jau ir pabeigtas,” septembrī viņš rakstīja brālim Teo. „Manuprāt, tiem cilvēkiem, kas ir labi dabas novērotāji, tās varētu patikt, pateicoties sūnu, sauso lapu un zāļu stiebru krāsām.”
Šai vēstulei mākslinieks bija pievienojis arī kādu ligzdas skici ar parakstu: „Ziemā (kad man būs vairāk laika) es uzzīmēšu vēl tādas. Putnēni un ligzdas, es to dziļi izjūtu – sevišķi cilvēku ligzdas, tās būdas virsājā, un to iemītniekus.”
Tomēr van Gogs kļūdījās – pie ligzdu un „kartupeļu ēdāju” zīmēšanas un gleznošanas viņš vairs neatgriezās. 1886. gadā viņš jau bija Parīzē, kur impresionisms un japāņu māksla iedvesmoja viņu uz košākām, dzidrākām krāsām, kur viņu vēl gaidīja izcilā saulespuķu sērija un citi slavenākie darbi.