Imitē nodzeltējušu foto
31 gadu vecais Kriss Trūmens no Sanfrancisko (ASV) vairākus gadus strādāja pie unikāla mākslas darba, ko veidoja no beigtām skudrām, rezultātā ielipinot savā gleznā ap 200 000 skudru. Viņa veidojums nosaukts par „Pašportretu ar šauteni”, un tajā attēlots mākslinieka jaunākais brālis bērnībā, kurš ģērbies kovboja tērpā un tur rokās sava tēva 22. kalibra šauteni.
Portrets veidots, lai atgādinātu veclaicīgu, nodzeltējušu fotogrāfiju, tikai fotofilmas vietā izmantotas tūkstošiem brūngano skudru. Trūmens tādā veidā gribēja paust ideju, cik abstrakti cilvēki mēdz uztvert lietas, mainot savus iespaidus, tikai tām pieejot tuvāk un ielūkojoties ciešāk. „Skudras ir tieši uz robežas tam, ko es saucu par gudru dzīvi,” uzskata Trūmens. „Mēs tās pamanām virtuvē un saspiežam, bet ja paskatītos uz viņām ciešāk, atklātu, cik tās ir fascinējošas”.

Slepkavošana nervozē
Fascinējoša ir arī portreta iedarbība uz mākslinieku. Pagāja daži gadi, kamēr viņš to “piebeidza”, un iemesls tam bija ne jau darbietilpīgums, bet mākslinieka sirdsapziņas pārmetumi par tik daudzu dzīvību nogalināšanu – kaut arī mākslas vārdā. „Šī bija pirmā reize kopš piecu gadu vecuma, kad es atkal tīšām nogalināju dzīvo dabu,” atzinās Trūmens. „Toreiz mēs ar draugu bez kādas vajadzības uzbrukām skudru pūznim, tas beidzās tā, ka mūs sakoda sarkanās skudras”.
Ik pa laikam māksliniekam vajadzēja pārtraukt savu darbu, lai atgūtu garīgo līdzsvaru un sakoncentrētos turpinājumam. “Vienā brīdī es to pametu uz veselu gadu,” atzīst Trūmens. “Tas man bija prasījis ļoti daudz, bet galu galā es atgriezos pie tā, jo negribēju, ka pirmā skudru partija būtu mirusi veltīgi”. Par spīti lielajam stresam, mākslinieks ar padarīto ir apmierināts. „Bilde ir tā radīta, ka var redzēt vai nu zēnu kovboja cepurē, vai arī skudras, bet ne abus vienlaicīgi.”

Nomušī ar nagulaku
Kad Trūmens bija nolēmis radīt portretu no skudrām, viņš sākumā mēģināja pats tās saķert, taču Sanfrancisko to nav tik daudz. „Es atradu puisi, kurš audzē skudras un pārdod tās kā barību krupjveida ķirzakām,” stāstīja mākslinieks. „Šīm ķirzakām vajadzīga folijskābe. Dabā ķirzakas var to dabūt no sava uztura, bet daudzas no šīm ķirzakām tiek turētas kā mīluļi pilsētās, piemēram, Ņujorkā un Sanfrancisko, kur tām ir grūti to nodrošināt”. Puisis piegādāja Trūmenam pa 40 000 skudrām, prasot par šo partiju 500 dolārus.
Sākumā māksliniekam nebija pat nojausmas, cik skudru būs nepieciešams. Arī piegādātais „izejmateriāls” sagādāja sāpīgu vilšanos. „Skudras tika atsūtītas lielā zemesriekstu sviesta bundžā – visa šī augošo skudru milzīgā masa,” atcerējās Trūmens. „Tas bija pārdabiski. Es nevarēju viņas palaist brīvībā. Viņas nebija vietējās, un ja kādu sakostu, tas atstātu sekas, un es nevarēju viņas barot, tāpēc man nācās viņas nogalināt”.
Trūmens nomušīja skudras, piepildot maisiņu, kurā ievietoja skudru bundžu, ar vates pikučiem, piesūcinātiem ar nagu laku. “Viņas nomira pāris minūtēs, un tad es tās izbēru uz organiskā stikla plāksnes. Dažas skudras bija pārlūzušas uz pusēm, jo izžuvušas, bet citas bija pilnīgi veselas.” Lai izveidotu portretu, viņš strādāja ar pinceti un līmi. Katras 40 000 skudru partijas pielīmēšana prasīja apmēram divas nedēļas darba, pēc tam māksliniekam vajadzēja pārtraukumu, lai „morāli sagatavotos” nākamajam piegājienam.
Tagad skudru mākslas darbs izstādīts redzamākajā vietā kādā Sandjego galerijā. Tas novērtēts uz 35 000 dolāru un izraisījis apmeklētāju sajūsmu. Taču Trūmens šim mākslas žanram ir pielicis punktu. „Es negribu nogalināt vēl vairāk skudru,” viņš apgalvo.