Kaķi spēlē kā lieli aktieri
Maskavas Kaķu teātris, ko dibinājis un vada klauns Jurijs Kuklačevs, gandrīz 20 gadu ilgās darbības laikā ir kļuvis pasaulslavens – otra tāda nav. Kaķu teātris ir ģimenes uzņēmums, kurā galvenie aktieri ir vairāk kā 120 kaķi (arī pāris suņu), kas uzstājās kopā ar Kuklačevu ģimenes mīmiem. Repertuārā ir virkne uzvedumu: „Kaķi no Kosmosa”, „Riekstkodis”, „Kaķis zābakos”, „Kaķu nolaupītāji”, „Kaķu karaliene” u.c.
Taču neviena izrāde nekad nav tieši tāda pati, kā iepriekšējā. Kāpēc? Kuklačevs apgalvo, ka kaķus nevar trenēt. „Kaķi ir kā aktieri,” viņš paziņoja presei. „Viņi dara, ko grib. Reizēm kaķis negrib veikt kādu triku, tad viņš tā vietā izdara citu.” Tāpēc teātra uzvedumiem ir patīkama, nepiespiesta un atbrīvota gaisotne, kad kaķi reizēm atsakās darīt to, ko no viņiem gaida, vai nolemj izdarīt pavisam ko citu.
Minči tiek pamudināti darboties tikai ar mīlīgiem vārdiem un maigām roku kustībām, un tas no kaķu aktieriem spēj panākt burvīgus trikus, ieskaitot stāvēšanu uz priekšējām ķepām un gaisa akrobātiku. Bez tam Kuklačevs apmācībās neizmanto gardumus kā atalgojumu par labi izpildītu triku. Viņš tikai noglāsta tos un ļoti slavē. „Kaķis nav suns,” uzsver kaķu saimnieks. „Ja kaķis negrib kaut ko darīt, tad arī nedarīs.”
Viņš izmanto savdabīgu tehniku dzīvnieku apmācīšanā, veltīdams ilgas stundas katra kaķa dabiskās uzvedības novērošanai, pirms ķerties pie trikiem. Bet pat Kuklačeva spējām ir robeža, kad triki jāizpilda publikas priekšā, jo kaķi paši izlemj, kurus izpildīt, kurus ne.

Strelka bija pirmā
Ideja par uzstāšanos ar kaķiem Kuklačevam ienāca prātā 1971. gadā, kad viņš uz ielas atrada klaidoni kaķi, kas lūdza ēdienu, stāvot uz pakaļējām kājām un metot kūleņus. Toreiz viņš vēl mācījās klaunu skolā, un nolēma, ka kopā ar šo kaķi varētu uzvest priekšnesumu. Kaķi viņš nosauca par Strelku, un drīz vien abi jau uzstājās Maskavas cirkā ar numuru „Kaķis podā”. Kaķis sēž podā, viņš to izceļ ārā – kaķis ielec atpakaļ; un tā vairākas reizes visiem par prieku.
1988. gadā klauns pameta cirku un pēc diviem gadiem nodibināja Kuklačeva Kaķu teātri, kas 2005. gadā ieguva Maskavas pilsētas valsts iestādes statusu. Teātra mītne, bijušais kinoteātris, ir gan kaķu mājas, gan darba vieta. Šeit viņi dzīvo ar stikla sienu nodalītās telpās, - nevis krātiņos. Te viņiem katram ir sava guļasvieta, statīvi, kur atpūsties un rotaļāties. Viņi var brīvi staigāt, bet pēc Kuklačeva komandas tiem jāprot iznākt vai ieiet savā istabā. Kuklačeva dēls Dmitrijs, kurš arī ir trupas dalībnieks, piebilst: „Kaķis nevar dzīvot būrī. Ja viņš dzīvo būrī, kļūst mežonīgs, agresīvs”. Dmitrijam pat ir alerģija no kaķu spalvām, taču viņš to kontrolē ar elpošanas vingrinājumiem.
Arī tagad savas pūkainās zvaigznes Kuklačevs bieži vien savāc tieši no ielas. Tomēr teātrī ir izveidojusies arī sava aktieru dinastija. Atsevišķi kaķi, protams, izceļas vairāk – vai nu ar spējām, vai ko citu. Piemēram, kaķenīte Marusja ir liels izņēmums. Viņa ir vienīgā, kas guļ saimniekam blakus gultā. „Marusja ir kā sargsuns,” Kuklačevs saka. „Viņa nevienam neļaus būt man blakus.” Viņš atzīst: kaķi vispār ir ļoti greizsirdīgi.

Vai viegli ceļot kaķim?
Kaķa pārvadāšana nereti sagādā nopietnu problēmu tā saimniekam, taču teātra kaķi ir pieredzējuši ceļotāji. Trupas vadībai tie nav ne jāmierina, ne jādod kādi miega līdzekļi. Kaķi nemaz neuztraucoties par vietas maiņu, un arī Boeing 767 lidmašīnā nenervozē (tas nozīmē: joprojām lieto pakaišu kastīti). Ceļā tos parasti pavada divi kopēji, bet mājās tos aprūpē vēl vairāk, nemaz nerunājot par personīgiem vetārstiem. Minči pieraduši uzturā lietot kaķu konservēto barību, ko nākamajā dienā nomaina ar gaļu un sauso barību, tad atkal konservus utt.
Kaķu teātrī ir divas neatkarīgas trupas – Jurija un viņa dēla Dmitrija vadītā. Kad viena atrodas viesizrādēs, otra paliek uz vietas un priecē vietējos skatītājus. Pa šiem gadiem pabūts viesizrādēs vismaz 80 valstīs. 2009. gadā Kuklačeva kaķus bija iespējams vērot arī Rīgā. Ārzemēs Kaķu teātris ir uzņemts ļoti atsaucīgi, bet tādās valstīs kā ASV, Japāna, Kanāda, Somija, Ķīna tas ir ārkārtīgi populārs, un viesojies jau vairākas reizes. Saņemtas arī neskaitāmas balvas un atzinības raksti, bet Parīzē Kaķu teātri apbalvoja ar zelta kausu kā „pasaulē visoriģinālāko teātri”.
2005. gadā, viesojoties Ņujorkā, Jurijs Kuklačevs atzina, ka viņam ir arī sapnis – kādu dienu viņš vēlētos nodibināt „kaķu templi”, kurā dzīvotu 1000 kaķu, un tūristi tad varētu apmeklēt „dzīvo muzeju”. Tas varētu būt tikpat oriģināli kā Kaķu teātris.