Viss sākas nejauši
Ap 1885. gadu jaunā mākslinieka Lūisa Veina (1860-1939) sievai atklāja vēzi – viņa nomira trešajā gadā pēc abu kāzām. Slimošanas laikā sievu vislabāk mierināja un uzjautrināja tās melnbaltais kaķēns Pīters, kuram Veins vēl samācīja dažādus trikus, piemēram, valkāt brilles un sēdēt pie grāmatas, izliekoties lasām.
„Tas bija Pīters, kurš pirmais rosināja manā prātā šos fantāziju kaķu darbus,” vēlāk atzina mākslinieks. „Kādu vakaru es sēdēju, vērodams viņa ķēmošanos, un uzzīmēju nelielu skici ar kaķēniem. Es mācīju Pīteru kā bērnu, un viņš kļuva par manu galveno modeli un manu panākumu aizsācēju. Viņš palīdzēja uz visiem laikiem satriekt pīšļos necieņu, kādā kaķis šajā valstī tika turēts, un pacelt tā statusu no vecmeitu rūpju un pieķeršanās apšaubāmā objekta līdz tā patiesai un paliekošai vietai mājā.”
Sievas mudināts, Veins sāka sūtīt kaķu zīmējumus žurnāliem, kas tos publicēja. 1886. gadā parādījās pirmais Veina cilvēciskotais kaķa attēls. Tā bija zīmējumu sērija no 11 daļām „Kaķēnu Ziemassvētku vakars”. 150 kaķēni sūtīja svētku ielūgumus, spēlēja rotaļas, sarunājās u.tml.  Šajos zīmējumos kaķi vēl staigāja uz visām četrām ķepām, bija bez apģērba, tiem vēl nebija arī Veinam raksturīgās kaķu sejas ar cilvēku mīmiku – kas vēlāk viņu darīja pasaulslavenu. Tomēr lielais kaķu mīlestības bums bija sācis. „Tas aizrāva lasītāju iztēli, un kopš tā brīža es saņēmu pasūtījumus no visām malām,” atcerējās autors.

Kaķuzemes uzplaukums
Nākamajos 30 gados Lūiss Veins ražīgi strādāja, radot pat līdz 600 zīmējumiem gadā. Viņš ilustrēja arī ap 100 bērnu grāmatu. 1902. gadā pirmoreiz parādījās jēdziens Kaķuzeme (Catland – angliski), kas kļuva par Veina radītās kaķu pasaules lietoto apzīmējumu. Šajā gadā arī britu pasts pirmo reizi 30 gadu ilgās pastkaršu ieviešanas laikā atļāva iespiest attēlu uz vienas no kartītes pusēm. Pastkartes piedzīvoja vislielāko uzplaukumu. Sevišķi pieprasītas bija kartiņas ar Veina kaķu zīmējumiem. Tās tagad kļuvušas par kolekcionāru iekārotiem objektiem, sasniedzot augstākās cenas seno pastkaršu tirgū: 500-800 dolārus.
Ar laiku Lūisa Veina minči kļuva vēl cilvēciskāki: viņi sāka staigāt uz divām kājām, plati smaidīt un izrādīt citu, gandrīz cilvēcisku mīmiku, sāka valkāt cilvēku apģērbu. Zīmējumos kaķi attēloti, dzerot tēju, pīpējot cigārus, spēlējot kārtis un mūzikas instrumentus, makšķerējot, apmeklējot operu utt. Šīs ilustrācijas nereti parodēja cilvēku uzvedību, bija satīra par spilgtām modes tendencēm.
Veins vairs nelika pozēt Pīteram vai kādam citam kaķim. „Es ņemu savu skiču bloknotu līdzi uz restorānu vai kādu citu sabiedrisku vietu un zīmēju cilvēkus dažādās viņu pozās kā kaķus, piešķirot tiem pēc iespējas cilvēciskotākas īpašības,” stāstīja Veins. „Tas piedod maniem darbiem divkāršu nozīmi, un es šīs skices uzskatu par saviem labākajiem humoristiskajiem darbiem.”

Nabadzība un vājprāts
Pirmā Pasaules kara laikā mākslinieks praktiski palika bez iztikas līdzekļiem. 1917. gadā Veins nokrita no omnibusa un guva smagu galvas satricinājumu. Viņa piecas māsas uzskatīja, ka no šīs traumas viņam attīstījās vājprāts. Mediķi gan atzīst, ka mākslinieka šizofrēnija būtu progresējusi tik un tā.
Veinu visi uzskatīja par simpātisku, lai arī savādu cilvēku: viņš pastāvīgi putrojās, runāja juceklīgi. Pakāpeniski viņa dīvainums izvērtās par smagu psihisku slimību, kas mainīja viņa uzvedību un raksturu. Veinam rādījās halucinācijas, viņš klaiņoja naktīs pa ielām, bieži mājās pārkārtoja mēbeles, ieslēdzās savā istabā, rakstīdams nesakarīgus tekstus. Labdabīgais, panaivais mākslinieks kļuva agresīvs un aizdomīgs. Viņš bija pārliecināts, ka māsas zog tā naudu, tāpēc bieži skandalējās ar tām. Reiz tāds strīds beidzās ar to, ka viņš vienu no māsām nogrūda pa kāpnēm.
1924. gadā 64 gadus vecais Lūiss Veins tika atzīts par vājprātīgu un ievietots psihiatriskajā klīnikā. Pateicoties rakstnieka Herberta Velsa un Lielbritānijas premjerministra gādībai, tika organizēts fonds slavenā kaķu autora pabalstam. Mūža pēdējos 15 gadus viņš mierīgi pavadīja Nepsberijas klīnikā, kur bija dārzs un pat sava kaķu kolonija. Viņa miermīlīgums atgriezās, un viņš atkal daudz zīmēja kaķus košās krāsās, uz ziedu un sarežģītu ornamentu fona. Galvenā tēma – kaķi - ilgi saglabājās, līdz to nomāca abstrakti raksti, jo mūža beigās Veins galīgi zaudēja saprātu.

Viņš sevi pārvērta kaķī
Šī apbrīnojamā māksla nebūtu tapusi, ja Lūiss Veins nebūtu bijis tāds kaķumīlis. Stāsta, ka reiz viņš, pamanījis uz ielas izskrienam kaķi, kuram virsū nesies autobuss, veikli tajā ielecis un pagriezis stūri – lai mincis netiktu sabraukts. Atjēdzies slimnīcā, Veins vispirms esot apjautājies par kaķa stāvokli. Mājās viņam vienmēr bijuši vairāki mīluļi, piemēram, 1896. gadā: vecais, labais Pīters, tolaik jau 13 gadus vecs, Siāmas kaķis Bigita, garspalvainais, svītrainais Leo un franču kaķenīte Minna, kā arī suņi Ragtags un Bobteils.
Lūiss Veins jau 19. gs. beigās bija atklājis mūsdienu zinātnieku apstiprinātu faktu: kaķi uzlabo saimnieku veselību. „Visi tie, kas tur kaķus un kam patīk tos apmīļot, neslimo ar tām sīkajām kaitēm - ar mazāksvarīgām nervozuma izpausmēm. Histērija un reimatisms arī nav novērots, un visi minču mīļotāji parasti ir cilvēki ar visjaukāko omu,” pasludināja Veins.
Viktorijas laika Anglijā attieksme pret kaķiem kardināli mainījās – no žurku ķērājiem tos atzina par mājas mīluļiem. 1871. gadā Londonā notika pirmā kaķu izstāde, 1887. gadā tika nodibināts Nacionālais Kaķu klubs, kurš pastāv joprojām. Tā logo zīmēja Veins, un tas tiek izmantots arī mūsdienās. Viņš bija arī kluba dibinātāju un vadītāju vidū, darbojās kā kaķu eksperts izstādēs. Turklāt viņš darbojās vairākās dzīvnieku aizsardzības organizācijās.
Lūiss Veins deva milzīgu ieguldījumu, lai cilvēku domāšanā notiktu šāds pagrieziens. Rakstnieks Herberts Velss to novērtēja: „Viņš sevi pārvērta kaķī. Viņš izgudroja kaķu stilu, kaķu sabiedrību, veselu kaķu pasauli. Visiem angļu kaķiem būtu jānokaunas, ja tie nespēj kaut nedaudz līdzināties Lūisa Veina kaķiem”.